Mēnešu garumā vērojot valdības rīcību ekonomiskās krīzes situācijā, man nostiprinājies uzskats, ka ne jau komunikācijas speciālistos slēpjas problēma. Problēma slēpjas citur.
Salīdzināšu divas lietas – valsts budžeta veidošanu (šis process būtībā ietver ne tikai nodokļu izmaiņas, bet arī ilglaicīgu valsts attīstības politikas veidošanu) un ģimenes budžeta veidošanu.
Kā notiek ģimenēs – visi lemttiesīgie un lemtspējīgie ģimenes locekļi apsēžas pie viena galda un kopā sāk skaitīt, cik naudas ir, cik ienāks, cik izdos, cik varēs ko atļauties. Kopā pieņem lēmumu, ko un cik tērēs. Ja šī savienība-ģimene grib būt ilgtspējīga un vispār dzīvotspējīga, tad citāds lēmumu pieņemšanas veids nav iespējams. Nedomāju, ka ģimenes, kur vīrs vai sieva atnāk un pasaka: “Es ar sevi pakonsultējos un nolēmu. Visi darīs tā.”, ir ilgtspējīga un efektīva savienība. Te nelīdz arī komunikāciju speciālisti. Patiesību sakot, nav dzirdēts, ka ģimenēs strīdus gadījumos pieaicinātu komunikāciju speciālistus, uz kuru pleciem tad pārkraut visu atbildību par neizdevušos ģimenes dzīvi.
Man liekas, ka valsts budžets būtu jāveido pēc līdzīga principa, kur “ģimenes” locekļi ir gan valdība, gan privātais sektors, gan vienkāršais iedzīvotājs. Tam jābūt līgumam jeb vienošanās starp visām ieienteresētajām pusēm. Tai jābūt veselīgas un atklātas diskusijas rezultātā tapušai vienošanās, ko varam un ko nevaram atļauties, kuram būs un kuram nebūs jāsavelk josta. Citādi šī savienība valsts līmenī nav ilgtspējīga un dzīvotspējīga.