Diemžēl viena lieta ir kopīga abiem. Ja saliekam visas publiski deklarētās "sarkanās līnijas ar asins garšu mutē", budžeta grozījumi nesanāk. Vairāki valdības ministri skaļi un tēlaini pauž paziņojumus, kas aprobežojas ar apgalvojumu, ka uz budžeta pārskatīšanu piekāpties nevarēsim, jo aiz mums ir noteiktas sabiedrības grupas - ārsti, skolotāji, policisti, ugunsdzēsēji. Tiek apelēts pie katra ministra atbildības nozares katastrofas, sabrukuma, bezdibeņa u.c. šausmām. Nekādu viens par visiem, visi par vienu. Katrs pats par sevi. Runā tā, it kā sacenstos, kurš vairāk paudīs bažas par savējiem. It kā veiksmīgāk piemeklētie katra viena ministra stingrā-mugurkaula-rādīšanas vārdi varētu mazināt budžeta deficītu, atdzīvināt ekonomiku, radīt darba vietas.
No valdības locekļu saziņas ar sabiedrību joprojām rodas sajūta, ka pārliecinoša (reizēm demagoģiska) argumentācija kādu Latvijas ministrijas atbildības jomu varēs pasargāt no nenovēršamas realitātes. Šāds pieņēmums neatbilst patiesībai. Vai brūkošā mājā iespējams saglābt tieši sestā stāva 13.dzīvokli ? Visticamāk atbilde būs - nē, taču rīkojoties gudri un pārdomāti var mazināt cietušo mājas iedzīvotāju skaitu. Ja valdība nespēs atteikties no pārliecinoši, bet nelaikā izpildītām solo partijām, var nebūt klausītāju, kas sniegumu spēs novērtēt.
Valda Dombrovska mission impossible ir ne vien taustāmi rezultāti, kā vienošanās ar SFV, bet arī nepieciešamība saliedēt pieredzējušos kolēģus-politiķus komandas darbam. Darbam par mums visiem, lai ārsti vai skolotāji, bezdarbnieki vai uzņēmēji.