Pagājušajā gadā Jaunais vilnis atstājis Latvijā teju 4 miljonus latu, un nav brīnums, ka spožajās prožektoru gaismās katrs krāsainā stikla grabulis apžilbušajiem izskatās kā briljanti saules gaismā.
Padomju laikos bija cilvēki, kurus dēvēja par torgašiem ( no krievu valodas torgovaķ – tirgot) un ne jau visu torgašu specialitāte bija tirdzniecība. Galu galā katrā profesijā ir sava daļa samazgu. Torgašu spēks un vara padomijā bija liela, jo mūžīgā deficīta apstākļos gandrīz tikai no viņiem bija atkarīgs, vai tiksi pie desas, kurpēm un jaunākās dzejoļu grāmatas. Torgaši apzinājās savu ietekmi, bet tajā pašā laikā kaut kur dziļi viņos, varbūt par Freida daudzinātajā zemapziņā, slēpās doma, ka viņi tā īsti netiek atzīti un mīlēti, ka „viņiem jau sen pienākas”, bet neviens to nesaprot. Tādēļ viņiem vajadzēja būt „uz tu” vismaz ar vienu populāru mākslinieku, rakstnieku vai aktieri. Teātru pirmizrādēs ( un, protams, Raimonda Paula koncertos) viņi draudzīgi aizņēma partera pirmās rindas un, pat ja nesaprata ne teikumu no tā, kas tika runāts uz skatuves, dzīves saldākie brīži bija tie, kad kādā radu vai draugu saietā pēc tam it kā starp citu varēja sacīt: „Nu, viņš man ir labs draugs, bet, zini, es viņam gan pateicu, ka šitā izrāde (glezna, grāmata, dziesma...) man šoreiz ne pārāk patīk...” Katrā ziņā katram kaut cik sevi cienošam Latvijas torgašam bija draugi un labi paziņas mākslas sfērās, un dievišķā talanta gaisma meta atblāzmu arī uz desu un kurpju gādātāju pierēm.
Protams, 4 miljoni rada apstulbinošu gaismas oreolu un pabūt naudas un slavas piesaulītē torgašiem – lai kāda arī būtu viņu profesija – ir saldi jo saldi. Tikai vienu lietu tā grūtāk saprast.
Pieņemu, ka Parīzē, Londonā vai kādā citā Eiropas galvaspilsētā pasākuma rīkotāji, kam naudas netrūkst, var noīrēt telpas un saņemt municipalitātes atļauju rīkot savas – kaut aizokeāna valsts – pasākumu, kura nosaukumā ir vārds „starptautisks”. Iespējams, ka vietējā prese ar dažām rindiņām šo pasākumu atainotu arī tad, ja agrākajos gados būtu pierādījies, ka pasākuma vadītāju stils ir prasts un vulgārs un jociņi balansē uz pieklājības robežas, jo tajā piedalītos krietni daudz rīkotājvalsts pilsoņu un atbalstītāju. Tomēr nespēju iedomāties, ka Francijas, Anglijas vai kādas citas valsts nacionālās televīzijas šo pasākumu pārraidītu tiešraidē visā valstī, turklāt netulkotā veidā. Un pavisam neiespējami šķiet tas, ka šīs valsts prezidents vispirms kopā ar kundzi ierastos uz pasākuma atklāšanu, bet pēc tam pasākuma rīkotājus un galvenās personas ielūgtu savā pilī.
Par Jauno vilni runājot, vēl jāpiebilst, ka atkal jāatceras psihoanalītiķi: lai kā cilvēks slēptu un apspiestu savas domas un jūtas, agri vai vēlu tās izlauzīsies virspusē. Tiesa gan, psihoanalītiķi meklē atslēgvārdus, kas liecinātu par cilvēka zemapziņā dziļi mītošajām emocijām, bet mums tādi meklējumi ir lieki. Šķiet, ka nav pagājis neviens pieminētā pasākuma gads bez kaut kādiem incidentiem, kas skaidri liecina, ka patiesībā Jaunā viļņa rīkotājiem un vadītājiem Latvija, latvieši un mūsu valoda ir nicināma un nepatīkama.