Piederu pie tiem, kas atbalsta politisko reklāmu aizliegumu raidorganizācijās. Šādi ierobežojumi pastāv vairākās Eiropas valstīs, kas gan var netikt uzskatīts par pietiekamu iemeslu aizlieguma noteikšanai Latvijā.
Dedzīgākie un kareivīgākie reklāmas aizstāvji tradicionāli ir mēdiju pārstāvji. Televīzijas un radio cilvēku (pārsvarā īpašnieku) rūpju lokā ir pilsoņu tiesības saņemt informāciju, kas, aizliedzot reklāmas, viņuprāt, tiks būtiski ierobežotas. Arī taisnīguma jēdziens elektronisko mēdiju pārstāvjiem nav sveša kategorija, jo tiek norādīts uz reklāmas tirgus kropļojumu, aizliegumu nepiemērojot drukātajiem mēdijiem. Viedokli pastiprina sabiedrībā atzīti reklāmas profesionāļi, kas ir svarīga un labi apmaksāta politiskās reklāmas biznesa daļa. Rūpes par vārda brīvību nepārprotami cieši saistītas ar finanšu ieguvumiem, ko ar noteiktu periodiskumu nodrošina priekšvēlēšanu kampaņas.
Izprotot bažas par vārda brīvības ierobežojumiem un informācijas pieejamību, priekšvēlēšanu reklāmu nozīme tomēr būtu jāvērtē plašāk.
Par informāciju. Reklāmas sarežģītus lietas pasniedz vienkāršoti, uz skatītāju emocionāli iedarbojoties ar vairāk vai mazāk precīzi PR un reklāmas speciālistu izskaitļotiem līdzekļiem. Reklāmās tēli dominē pār saturu. Cik informatīvi saturīga ir reklāma, kurā politiķim tiek piedēvētas smagās tehnikas īpašības? Vai tas ko pasaka par viņa iepriekš paveikto vai sniedz ieskatu par vēlēšanu programmu? Politiskās reklāmas vēlētājus var vairāk maldināt nekā izglītot. Tieši televīzijas reklāmas līdz šim tikušas uzskatītas par iedarbīgāko reklāmas veidu. Arī dārgāko.
Tā nonākam pie nākamā aspekta – naudas. Līdzšinējo kampaņu pieredze liecina, ka ievērojama daļu priekšvēlēšanu tēriņu tiek atvēlēti tieši TV reklāmām. Latvijā partijas tiek finansētas no ziedojumiem un biedru naudām, kas lielajām partijām nav nozīmīgākais ienākumu avots. Papētot partiju finanšu deklarācijas ir redzams, ka ziedotāji parasti nav cilvēki, kas partijai atvēl savus sūri grūti gādātos nelielos ietaupījumus. Ziedotāji nereti vairāk vai mazāk ir saistīti ar uzņēmumiem, kas vinnē valsts vai pašvaldību pasūtījumus. Varam cerēt, ka ziedotāji partijai pateicībā novirza daļu sava uzņēmuma peļņas. Diemžēl nevaram izslēgt pieņēmumu, ka pasūtījuma tāmē ir iekļauti „politiskie ražošanas izdevumi”, kas, piemēram, ūdensvada rekonstrukcijas projektu pašvaldībā sadārdzina par dažu reklāmas klipu tiesu. Viens ir skaidrs - no biedru naudām neviena partija Latvijā nevar izveidot uzkrājumus, kas tuvotos likumā atļautajiem vēlēšanu izdevumu griestiem.
Par demokrātiju partijas iekšienē. Tradicionālas priekšvēlēšanu kampaņas ar uzsvaru uz masīvām televīzijas reklāmām noplicina demokrātiju partijās. Kā jau iepriekš minēju, dārdzības dēļ šāda kampaņas struktūra ir ļoti atkarīga no lielajiem ziedotājiem un biedriem, kas spēj piesaistīt nopietnus finanšu resursus. Arī partijās darbojas princips – kas maksā, tas pasūta mūziku. Ierindas biedri, lai arī reizumis jūtas pietiekami nenovērtēti, tomēr pieņem dārgās priekšvēlēšanu spēles noteikumus. Reklāmas kampaņa televīzijā tiek uzskatīta par būtiskāko vēlēšanu rezultātus ietekmējošo faktoru. Diskusijas pamatā notiek par to, kad, cik reizes un kurā TV kanālā tiks rādīta mūsu reklāma, nevis kā deputātu kandidāti paši piedalīsies kampaņā. Ja reklāmas elektroniskajos mēdijos būtu aizliegtas, kampaņā būtu spiests iesaistīties plašāks deputātu kandidātu loks, meklējot radošākos un izmaksu efektīvākos aģitācijas paņēmienus. Politisko reklāmu aizliegums raidorganizācijās varētu padarīt partiju politiku lētāku, no kā ieguvēji būtu visi vēlētāji.