Taču nedomāju, ka vakar notikušais būtu uztverams īpaši traģiski. Pirmkārt, referendumā piedalījās aptuveni 340 tūkstoši Latvijas pilsoņu, viņu starpā masīvais, nospiedošais vairākums balsoja pret Kalvīša valdības muļķīgajiem drošības likumu grozījumiem. Vakar Latvijas Televīzijas raidījumā "Tautas" partijas pārstāvis Kārlis Leiškalns dievojās, ka protams, protams partija to saprot, uztver un novērtē, tā zina, ka gada sākumā tika pieļauta briesmīga kļūda, ir vairāk kā skaidrs, ka Saeima šādus grozījumus otrreiz neapstiprinās. Ja es būtu vadījis raidījumu (un Jānis Geste un Iveta Elksne, starp citu, to darīja pavisam normāli), es būtu uzdevis divus papildjautājumus. Pirmkārt, kā ļoti pieredzējušais politikānis Leiškalns paskaidro, kāpēc šī "kļūda" vispār tika pieļauta (lieku vārdu "kļūda" pēdiņās, jo valdošā kliķe protams perfekti labi zināja, ko dara, turklāt viens no tās odiozākajiem pārstāvjiem ātļāvās pat bilst, ka Valsts prezidente acīmredzot nav izlasījusi likuma grozījumus un vispār nekā nesaprot). Septiņpadsmit gadus pēc valsts neatkarības atajunošanas domāju, ka mums tomēr ir tiesības sagaidīt, ka politika nav zīdaiņu spēle smilšukastē. Un otrkārt, ja reiz ir pateikts, ka šos grozījumus neapstiprinās, tad ar ko patlaban nodarbojas Saeimas Nacionālā drošības komisija, un kā saprast Kalvīša teikto, ka reiz visi nomierināsies, jautājums tiks risināts atkal?
Būtība te ir pavisam vienkārša. Politikāņi drošības likumus grozīja tā, lai viņiem būtu vieglāk iejaukties attiecīgo instanču darbā. Viņiem protams ir taisnība, ka parlamentārā republikā drošības instances kontrolē parlamentārā veidā, taču viņi piemirst piebilst, ka tas tomēr ir atkarīgs no parlamenta kvalitātes. Mūsu gadījumā valdošo koalīciju veido divas partijas, kuras pērn Saeimas priekšvēlēšanu laikā apspļaudīja un samīdīja partijas finansēšanas likumu un tad izlikās, ka tā nebija darījušas, un viena partija, kura šķietami ar visu nopietnību centās iegalvot, ka premjerministram jābūt Aivaram Lembergam. Šādai klaunādei uzticēt drošības iestāžu pārraudzību? Sētas stabs smejas, jebšu nē -- patiesībā tas raud. Lemberga atrašanās cietumā pietiekami daudziem politiķāniem liek trīcēt un drebēt, jo viņi perfekti labi zina, kas tad īsti ir bijuši tie kukuļņēmēji, kurus ciniski mēģina saukt par "stipendiātiem". Ai, cik jauki būtu, ja parlamentāriešu vārdā nenosauktās "autorizētās personas" varētu paskatīties, kas tad īsti ir izmeklētāju rīcībā, par to pastāstīt tiem kukuļošanas procesa dalībniekiem, kuri patlaban vēl ir uz brīvām kājām, sarunāt, ko katrs stāstīs tiesai, pateikt, kādus papīrus prokuratūra vēl nav atradusi u.tml. Šis bieds nu ir novērsts, bet nu būs laiks ļoti rūpīgi sekot pirmkārt, ko darīs minētā komisija, otrkārt, ko darīs Saeima, un treškārt, ko darīs cilvēks, kurš man rakstot pēc pāris stundām kļūs par Valsts prezidentu. Valdošā kliķe un Saeimas nožēlojamais vairākums nav mainījies, mainīsies tikai Rīgas pils saimnieks. Liela, liela atbildība jau drīz gulsies uz Valda Zatlera pleciem, lai pierādītu, ka bodīte, kuras kontekstā viņš tika iebīdīts amatā, nenozīmē, ka viņš ir nopirkts un iesaiņots "savējais".
Ko darīt tiem, kuri vakar piedalījās, demonstrēja savu pilsonisko apziņu, un balsoja pareizi? Der atcerēties to, ko Vaira Vīķe-Freiberga pateica savā pēdējā runā Saeimā -- ļaudis var būt politiski aktīvi. Šķiet, ka vakar uz referendumu aizgājušais tautas procents apmēram atbilst tam procentam Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas valstī redzēt modernu, demokrātisku, likumā pamatotu un godīgu iekārtu. Diemžēl, pagaidām mēs joprojām esam mazākumā, lielāks procents iedzīvotāju, tajā skaitā visa politiskā "elite" labprātāk pieņem iekārtu, kurā politikāņi šeptējas kā vien grib, lēmumi tiek pieņemti slepeni un aiz slēgtām durvīm, galvenais politikā ir nodrošināt savas un it īpaši savu "sponsoru" intereses, un korupcija tiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu. Šis iedzīvotāju vairākums uz to visu raugās rezignēti, apātiski vai ciniski. Cita starpā tas it īpaši sakāms par Latvijas krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, ar kuriem kārtējo reizi politikā nerunāja neviens. Daugavpilī vakar piedalījās knapi seši procenti balsstiesīgo.
Vērts konstatēt arī ko citu -- mēs visi zinām, ka patlaban daudzi, daudzi desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju atrodas ārzemēs. Lielbritānijā nobalsoja 310, bet Īrijas galvaspilsētā Dublinā -- 60 cilvēku. Arī viņi ir sūtījuši signālu par pastāvošo iekārtu mūsu valstī, viņi ir balsojuši ar kājām. Te ir apburtais loks -- pārbraukuši viņi bez šaubām lielākoties nostātos gaismas pusē, kā pirms pāris mēnešiem avīzē rakstīja puisis, kurš ārvalstīs bija dzīvojis jau kādu laiciņu, jebkuram cilvēkam, kurš tā dara un pēc tam atgriežas Latvijā jāapbruņojas ar ļoti lielu pacietību, jo tā ir atgriešanās no normālas valsts uz banānu republiku. Taču pārbrauks šie ļaudis tikai tad, kad valsts radīs pareizos apstākļus, lai viņi tā varētu darīt. Kamēr politikā galvenais ir ļaut bagātiem cilvēkiem apbūvēt kāpu joslas un darīt visu iespējamo, lai politiķu kukuļņēmēju sarkasts tomēr nenonāktu atklātībā, nekas tamlīdzīgs nenotiek un nenotiks.
Parakstu savākšana un vakar notikušais referendums skaidri apliecināja, ka valstī ir ievērojams skaits ļaužu, kuri tomēr nav ar mieru pieņemt Kalvīša bandas piedāvātos noteikumus. Lai arī cik ļoti tumsas spēki un viņu nožēlojamie pakalpiņi atsevišķās Rīgas avīzēs necenstos šo pārliecību norakstīt uz kaut kādām mistiskām starptautiskām sazvērestībām, fakts ir tāds, ka pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju vairs nevēlas dzīvot postsovjetiskā balagānā. Neskumsim. Saulainai sestdienai vasarā rezultāts bija pat apsveicams. Un nu galvenais -- neļaut valdošajai bandai ieslīgt atpakaļ pašapmierinātā visatļautībā.