Pagājušajā trešdienā Valmierā notika Delnas un Vidzemes augstskolas studentu asociācijas kopīgi rīkotā diskusija „Vai ir iespējamas godīgas vēlēšanas?” Gandrīz visi politisko partiju pārstāvji, kas uz to bija ieradušies, ir pašvaldību vēlēšanu sarakstos. Līdz ar to diskusija neizbēgami fokusējās uz pašvaldībām. Daži sūkstījās par to, ka pie varas esošās partijas izmanto pašvaldības resursus sevis popularizēšanai, konkrēti – ar pašvaldības laikrakstu un televīziju starpniecību. Interesanti, ka daudzi diskusijas dalībnieki atzina, ka droši vien darītu tāpat, ja vien būtu iespēja. Vietējā laikraksta pārstāvis vispār šajā situācijā nesaskatīja nekādu problēmu, jo, lūk, pārējām partijām taču arī esot iespēja nopirkt laikrakstā reklāmas laukumu. Tas nekas, ka pašvaldībā pie varas esošā partija to dara par pašvaldības naudu…
Delna un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs savukārt veltīja galveno uzmanību priekšvēlēšanu tēriņu ierobežošanai, skaidrojot nesen pieņemto likumu būtību. Delna Latvijas politiskajā kultūrā ir konstatējusi trīs problēmas. Pirmā ir t.s. „pārkāpšanas kultūra” – proti, kad jebkurā juridiskā ietvarā tiks atrasts caurums, lai varētu apiet likumu. Otrā ir sabiedrības nihilisms, ko raksturo liels vīlušos skaits un nevēlēšanās iesaistīties demokrātiskās sistēmas politiskajos procesos. Trešā ir liels vēlētāju svārstīgums.
Protams, visas šīs problēmas ir aktuālas, taču man šķiet, ka mēs runājam par cīņu ar Latvijas vēlētāju zemā politiskās izglītības līmeņa sekām, nevis tā cēloņiem. Proti, galvenā problēma jau nav tā, cik daudz naudas ļaut vai neļaut iztērēt priekšvēlēšanu aģitācijai, lai gan nevar noliegt – šodienas Latvijas politiskās kultūras apstākļos tam ir ļoti liela nozīme. Taču tieši tā arī ir galvenā problēma – tas, ka Latvijas vēlētājus šīs reklāmas tik ļoti iespaido. Citiem vārdiem sakot, vēlētājiem nav citu kritēriju, pēc kuriem vērtēt politisko partiju darbību.
Vakar bija Neatkarības deklarācijas deviņpadsmitā gadadiena. Vai tas demokrātijas iedzīvināšanai ir pietiekams laiks? Man tāpat kā lielai daļai Latvijas iedzīvotāju šķita, ka jā. Taču mani rietumvalstu draugi un kolēģi viennozīmīgi domā, ka nē, un es sāku viņiem pamazām piekrist. Mēģināšu pamatot, kā arī piedāvāt risinājumu, kā šo procesu paātrināt.
Latvijas neatkarības atjaunošana pēkšņi iedeva Latvijas pilsoņiem tiesības uz brīvām vēlēšanām, nekādā veidā tos nesagatavojot. Absolūti lielākajai daļai no tiem tā pat nebija šo tiesību atjaunošana, jo pēdējās brīvās vēlēšanas Latvijā bija notikušas 1931. gadā. Tas nozīmē, ka tiem, kas teorētiski varēja piedalīties šajās vēlēšanās un atkārtoti brīvi balsot LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās, 1990. gada martā bija vismaz 77 gadi. Turklāt, neaizmirsīsim, ka arī vismaz 88 gadus vecam Latvijas vēlētājam būtu bijusi tikai 11 gadu pieredze parlamentārās demokrātijas sistēmā (t.i. no Satversmes sapulces 1920.gadā līdz ceturtajām Saeimas vēlēšanām 1931. gadā, kas ir mazāk nekā jau pieminētie 19 gadi kopš neatkarības atjaunošanas.
Ko es ar to visu gribu teikt? To, ka nepietiek vienkārši ar vēlēšanu tiesību piešķiršanu, ja netiek piedāvāti nekādi instrumenti vai kritēriji šo tiesību atbildīgai izmantošanai. Ja tādu nav, tad cilvēki paši meklē savas atbildes. Rezultāts ir zināms – mēs jau esam piedzīvojuši gan balsu zvejošanu ar banānu palīdzību, gan arī mazliet filigrānāku vēlētāju apstulbināšanu ar reklāmas lielgabaliem, par ko runāju šā bloga sākumā. Latvijas vēlētājs ir lielā mērā atrauts no politiskajiem procesiem (protams, ja neskaita ziņu lasīšanu vai skatīšanos) līdz pienāk kārtējās vēlēšanas, mēnesi pirms kurām uz viņu tiek „šauts” no visiem stūriem. Skaidrs, ka kaut kur jau arī tiek trāpīts un – jo lielāka kalibra lodes, jo labāk, var „ievainot” lielāku vēlētāju skaitu. Nedaudz pārfrāzējot, Valmieras diskusijā runa bija par to, kā ierobežot šo ložu kalibru.
Taču tas jau pēc būtības mūsu nedienas neatrisinās, it īpaši ņemot vērā Delnas konstatēto pirmo problēmu – „pārkāpšanas kultūru”. To mēs jau ļoti izteikti piedzīvojām 9. Saeimas vēlēšanās ar t.s. trešo personu pozitīvisma kampaņām. Tagad it kā ir atrasts veids, kā tādas ierobežot, bet es esmu pārliecināts, ka polittehnologi atradīs citas, vēl rafinētākas metodes. Jo kas meklē, tas atrod. Arī pārējās divas Delnas konstatētas problēmas – sabiedrības nihilismu un vēlētāju svārstīgumu ar šādu ložu kalibra standartizāciju vien neatrisināt. Ko darīt?
Pirms desmit gadiem es stažējos Vācijas parlamenta apakšpalātā (Bundestāgā) un iepazinos ar ļoti pārdomātu parlamentārās demokrātijas sistēmu, kurā vēlētājus jau no mazotnes izglīto par demokrātiskās sistēmas politiskajiem procesiem. Citiem vārdiem sakot, viņi tiek apgādāti ar iepriekš pieminētajiem instrumentiem un kritērijiem atbildīgai vēlēšanu tiesību izmantošanai. Tā nav nekāda sagadīšanās, ka runa ir tieši par Vāciju, jo, kā zināms, Ādolfs Hitlers nāca pie varas demokrātiskā ceļā. Tieši tāpēc Vācija vairāk nekā jebkura cita valsts pievērš uzmanību savu iedzīvotāju politiskajai izglītošanai. Pēc otrā pasaules kara Vācijas konstitūcijā tika ierakstīts, ka valstij ir pienākums veicināt savu pilsoņu politisko izglītošanu, kas ir svarīgs priekšnoteikums politiskās brīvības iedzīvināšanai un brīvas, iecietīgas sabiedrības veidošanai.
Vācijas valsts finansē neatkarīgus politiskās izglītošanas fondus, kas pārstāv visus galvenos politiskos strāvojumus valstī, proporcionāli to pārstāvniecībai parlamentā. Tādejādi valsts saglabā neitralitāti un, pateicoties skaidrajam finansēšanas mehānismam, veicina pilsoņu uzticēšanos šo fondu darbam. Fondu uzdevums ir veicināt izpratni par politiskajiem procesiem un demokrātiju, kā arī stiprināt pilsoņu gatavību iesaistīties politiskajos procesos. Tādejādi tiek modināta interese par aktīvu līdzdarbību sabiedriskās un politiskās dzīves veidošanā. Tas tiek panākts ar pasākumu, audiovizuālo un drukāto materiālu, kā arī tiešsaistes pakalpojumu palīdzību. Fondi arī veicina saikni starp zinātni, politiku, valsts pārvaldi un ekonomiku, pēta politisko partiju un sociālo kustību vēsturisko attīstību, kā arī piešķir stipendijas talantīgu jauniešu izglītošanai. Turklāt šāds finansējuma modelis arī nodrošina decentralizētu pieeju un veicina konkurenci dažādas idejas un programmas pārstāvošu sabiedrības grupu starpā. Tas savukārt nodrošina lielāku atdevi, iniciatīvu dažādību un viedokļu aktivizēšanu plašākā mērogā.
Pilsoņu politiskā izglītošana ļauj sasniegt divus mērķus: iegūt politiski izglītotus vēlētājus un sagatavot kompetentu jauno politiķu paaudzi. Tad arī ne tikai vairs nebūs vajadzīgs „šaut” uz vēlētājiem ar reklāmas lielgabaliem, kas arī neko daudz vairs nedos, jo vēlētājiem būs citi kritēriji, pēc kā vērtēt politiķus. Tie balstīsies uz sen izkoptām politiskās kultūras vērtībām un atbildības prasīšanu. Tad nihilisms un svārstīgums izzudīs paši no sevis. Taču pilsoņu politiskā izglītošana ir pastāvīgs darbs, nevis tikai šaudīšanās priekšvēlēšanu kampaņas laikā.
Diskusijas laikā Delna norādīja, ka Latvijai jau šādam modelim nav naudas. Turklāt vēl situācijā, kad arī sen piesauktā nepieciešamība finansēt politiskās partijas no valsts budžeta joprojām nav ieviesta. Tādēļ tika ieteikts „pagaidām” partijām pašām uzņemties šo atbildīgo vēlētāju izglītošanas darbu. Tomēr esmu nedaudz skeptisks, jo cik gan daudz partijām tam ir resursu? Varbūt to arī būtu vairāk, ja vismaz būtu ieviests partiju finansēšanas modelis no valsts budžeta, taču arī tas „pagaidām” izpaliek. Tāpēc „pagaidām” laikam tomēr ir vieglāk esošos resursus sakoncentrēt reklāmas lielgabalā un „izšaut” uz neinformētu vēlētāju vienreiz pa diviem, trim gadiem, lai to apstulbinātu, ar visām trim no tā izrietošajām un Delnas formulētajām sekām. It īpaši ņemot vērā faktu, ka uz šo diskusiju bija ieradušies labi ja pieci Vidzemes augstskolas studenti.