Drošības policija kā „vecajos labajos” laikos uzreiz metās noskaidrot vai rakstītājs ir viens, vai viņa domā tādas vēstules turpināt rakstīt u.t.t. Nav jau peļami, ka pie mums ir „kompetenti orgāni,” kuri zibenīgi reaģē uz jebkuriem draudiem, bet čekas metožu atgriešanās liek satraukties. Šķiet drošības iestādes līdz šim ir maskējušās aiz demokrātiskas valsts tiesībsargu tēla, bet patiesībā sevī nes VDK neiznīcināmo vīrusu. 90.gadu sākumā bija plaša diskusija vai ļaut bijušajiem čekistiem strādāt atjaunotās valsts drošības iestādēs, vai neļaut. Beigās bijušie čekisti tika palūgti darbu drošības iestādēs atstāt, bet viņu aiziešana šķiet nav mainījusi drošībnieku mentalitāti.
Padomjlaiku mentalitāte ir tas, kas spiežas cauri daudziem Latvijas drošībnieku rīkotajiem drošības pasākumiem, piemēram, pilsētas centra bloķēšana īpaši svarīgu viesu ierašanās gadījumā u.t.t. Paldies Dievam Drošības policija Rēzeknē nenosūtīja Marijas kundzi uz dispanseru garīgo veselību pārbaudīt. Iespējams, Marijas kundzes tramdīšana norāda arī uz drošībnieku metožu vienpusību, viņi taču varēja savādāk pārbaudīt vai Marijas kundze ir bīstama, piemēram, secināt, ka Marijas kundze vispār daudz vēstules augstākās varas pārstāvjiem raksta.
Jā un vēl, Drošības policija vaino Marijas kundzi Aigara Kalvīša goda un cieņas aizskaršanā. Izlasot vēstuli nešķiet, ka kaut kur varētu būt aizskarta premjera cieņa un gods, jo visi uzbrūkošie izteikumi ir izklāstīti jautājuma formā. Bet varbūt tiešām premjers ir stulbs? Tāpat kā valdošā koalīcija nebija pārliecināta par lielākās iedzīvotāju daļas atbalstu prezidenta amata kandidātam Aivaram Endziņam, tāpat Marijas kundzei ir tiesības šaubīties par premjera saprātu, jo redz, pie mums ir taču demokrātija. Iespējams Marijas kundzei nav taisnība par vājajām prāta spējām un sadarbību ar „neliešiem un bandītiem,” bet tikpat iespējams ir tas, ka Aigars Kalvītis kļūdījās izvēloties Valsts prezidenta kandidātu.