Mēs vienmēr esam atradušies pilnīgi pretējās un nesamierināmās pozīcijās. Es esmu cīnījusies par Latvijas neatkarību, Rubiks – pret to. Viņš ir bija viens no sīvākajiem Atmodas pretiniekiem, jo uzskatīja, ka Latvijai jāpaliek Padomju savienībā. Es uzskatu, ka Latvijas izvēle ir Rietumu demokrātija. Un tāpēc mūsu ceļi ir krustojušies daudzkārt, un vienmēr tā ir bijusi konfrontācija.Galu galā tas bija Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētājs Rubiks, kas 1989.gadā aizliedza 25.marta sēru gājienu no Daugavmalas uz Brāļu kapiem. Rubiks paziņoja, ka pasākums traucēšot satiksmi un tāpēc neesot vēlams. Pēc ilgām sarunām LTF vadībai izdevās atrast risinājumu, kā šo Rubika aizliegumu apiet un beidzot saņemt atļauju sēru gājienam no tālaika Ministru Padomes. Esmu pārliecināta, ka skatoties, kā cauri Rīgai aizlocījās lietussargiem klātā, milzīgā cilvēku straume, Rubikam baisās priekšnojautās sarāvās sirds.Līdzīgi Rubiks rīkojās 1989.gada maijā, kad LTF nolēma rīkot mītiņu Stacijas laukumā, lai uz pirmo PSRS Tautas deputātu kongresu svinīgi izvadītu jaunievēlētos LTF deputātus. Mēs gribējām uzsvērt analoģiju: 1940.gada augustā deputātu delegācija bēdīgi slavenā Kirhenšteina vadībā devās uz Maskavu «lūgt Latviju uzņemt PSRS», bet tagad, gandrīz pēc 50 gadiem, tauta sūtīja savus īstos deputātus, lai tie pieprasītu atdot ar viltu atņemto neatkarību. Rubiks mītiņu neatļāva. Lai rīkojot otrā pusē, tirgus laukumā. To arī darījām. Mītiņš noslēdzās ar spontānu gājienu cauri Stacijas tunelim līdz pat dzelzceļa peronam. Visi bija ļoti pacilāti un cerību pilni.1991.gada 20.janvāra vakarā es atrados apšaudes centrā, viesnīcā «Rīdzene». Daudzas liecības apstiprina, ka pēc šaušanas pie Iekšlietu ministrijas, «Rīdzenes» un Bastejkalnā, omoniešu auto devās uz LKP Centrālkomiteju – pie Rubika. Arī man nebija nekādu šaubu, ka atbildīgie sēž tieši tur. Kad pēc vairākām stundām tiku līdz Ārlietu ministrijai, milzīgā niknumā ķēru valdības telefonu un zvanīju uz Centrālkomiteju Rubikam. Viņa vietā klausuli pacēla viņa vietnieks Rimaševskis. Viņš dzirdēja manu izmisīgo apsūdzību, kas patiesībā bija domāta Rubikam. Es uz viņu kliedzu: «Slepkavas! To jums neviens nekad nepiedos!»Vai tiešām ir piedots?
Vai tiešām ir piedots?
Pirms pāris dienām uzzināju, ka kādreizējām Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Rubikam ir visai lielas izredzes tikt ievēlētam Eiropas Parlamentā.Ja man kāds pirms 20 gadiem būtu teicis, ka es un Alfrēds Rubiks vienlaicīgi kandidēsim uz Eiropas Parlamentu, lai tur pārstāvētu Latviju, es būtu sākusi nevaldāmi smieties.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.