Vārds

Par neuzmanīgi izteiktu vārdu, varēja zaudēt dzīvību, ja tas bija aizskāris kāda cieņu - attiecības bija jānoskaidro fiziskā divkaujā.No vienas puses – ak vai, cik nedemokrātiski laiki reiz bijuši.No otras puses – es gribētu dzīvot laikos, kad vārdam ir nozīme. Laikos, kad cilvēki ne tikai dzird, bet arī klausās, ko otrs saka.Gribētu, jo tad katram cilvēkam būtu daudz vairāk jāatbild par teikto, par savu rīcību un tās sekām. Bet, ja katrs cilvēks būtu atbildīgāks, pasaule būtu labāka. Šodien vārdam nav nekādas nozīmes. Un tas ir slikti, jo vārda nenozīmīgumam ir sliktas sekas. Pazaudējot jēdzienu vārds, mēs pazaudējam arī tādu jēdzienu kā taisnība vai netaisnība. Jo viss taču ir nosacīti. Piemēram, šodien X kungs publiski par Y kungu pasaka, ka tas zog. Ko dara Y kungs? Viņš nereaģē. Viņš pat neapvainojas. Viņš nepaskaidro un nelūdz paskaidrot. Viņš to ir tik bieži dzirdējis, ka viņa āda pret tādiem apvainojumiem ir bieza kā zilonim. Viņš arī zin, ka „ņitrogaj g, ņebudet v”, proti, ja viņš nereaģēs, viss ātri aizmirsīsies. Bet vēl sliktāk ir tas, ka uz šādiem apvainojumiem vairs nereaģē apkārtējie cilvēki – sabiedrība - mēs. Mēs taču arī esam pieraduši un biezādaini, jo tādus apvainojumus jau esam dzirdējuši neskaitāmas reizes. Ja jau mēs nereaģējam uz par kādu pateiktajiem vārdiem, kas tad rada mūsu priekšstatu par vienu vai otru personu, ja ar šo personu mums nav personiska saskarsme? Sabiedrisko attiecību speciālisti? Kāpēc es par to vispār rakstu? Tāpēc, ka tad, kad X kungam būs taisnība, proti, tad, kad izrādīsies, ka Y kungs patiešām zog, tad šai X kunga taisnībai vairs neviens neticēs. Pateicoties demagoģijai un filozofijai, jā, arī demokrātijai, vārds zaudējis jebkādu jēgu. Varat lasīt: taisnība/netaisnība ir zaudējusi jēgu. Pirms daudziem gadiem, kad kāds Q kungs W kungu no skaļas tribīnes apvainoja saistībā ar pedofiliju. W kungs apvainojās un pieteica bada streiku. Izskatījās ārkārtīgi smieklīgi. Nevienam neinteresēja, kādēļ tā teicis Q kungs, visi smējās par W kunga bada streiku.Ziniet, W kungs man nekad nav paticis. Bet kopš tā laika es viņu cienu, jo viņš reaģēja. Es cienu tos, kas demisionē. Cienu tos, kas tiesājas par savu godu un cieņu. Cienu tos, kuri atkāpjas, kas nebaidās zaudēt un kļūt smieklīgi, lai reabilitētu savu vārdu. Vai viņiem ir taisnība vai nav taisnība, tam šobrīd nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka viņi pauž reakciju. Tagad rakstu šo rakstu, adresēju to visiem, bet īstenībā nevienam. It kā nekonkrētuma kalngals. Bet, uzrakstīto publicējot, es it kā palielinu savu atbildību par tiem vārdiem, ko esmu paudis.Iespējams, tie, kas publicē savus blogus, cenšas reanimēt vārda nozīmīgumu. Un vēl drusku par kaut ko citu.Man pietrūkst ļoti, ļoti gudru Latvijas cilvēku pateikts vārds. Pārdomas. Viņi vai nu kautrējas vai ir slinki. Vai arī bailīgi.Kamēr Latvijas ļoti, ļoti gudrie cilvēki nesāks runāt, tikmēr...turpinājumi dažādi:1) tikmēr no šiem ļoti, ļoti gudrajiem cilvēkiem Latvijai nebūs nekādas jēgas;2) tikmēr Latvija dreifēs tur, kur tā dreifē;3) turpiniet paši...