Gatavojot nākamā gada budžetu nekas būtisks nav mainījies. Tāpat kā iepriekš, visvairāk tiek atņemts no tiem, kuriem ir vismazāk, nodokļu sloga smagāko galu nākas nest tiem, kuri ražo, bet „biezie” tiek saudzēti, jo viņi varētu Latviju pamest, ja no tiem iekasētu par pāris latiem vairāk. Kāpjam uz tā paša grābekļa, uz kura ik gadu, jau teju 20.reizi. Bet ja nav sāpīgi, kādēļ nekāpt? Jo pa pieri ar kātu jau dabū kāds cits – skolotājs, medmāsa, inženieris...
Tas tiešām ir varoņdarbs – nogriezt pabalstus, likvidēt slimnīcas, apgriezt iztikas minimumu, noņemt naudu izglītībai, iekasēt nodokli no daudzbērnu ģimenes par viņu vienīgo mitekli „hruščovkā”, bet neieviest progresīvo ienākumu nodokli, neapgūt mums paredzēto Eiropas naudu....
Es gan par patiesu varoņdarbu sauktu to, ko dara daudzbērnu ģimeņu vecāki, lai paēdinātu savus bērnus, to, ko dara ražotāji, lai saglabātu savas ražotnes Latvijā, to, kā izdzīvo skolotāji, bibliotekāri un pensionāri un to, kā jaunie vecāki audzina savus mazuļus. Un viņi to dara ik dienu, bieži vien par spīti valdības varoņdarbiem.