Blogot esmu sākusi relatīvi nesen, un tikai šobrīd sāku saskarties ar problēmām, ar kurām senāki blogu rakstītāji ir saskārušies jau gadiem ilgi, un kuru rezultātā Tim O\'Reilly (kuru BBC nosauca par vienu no nozīmīgākajiem interneta domātājiem) šī gada 8.aprīlī publicēja TIM O\'REILLY\'S BLOGGER CODE OF CONDUCT. Tātad - Bloga rakstītāja uzvedības kodekss. Tiem, kam tas interesē, var izlasīt www.radar.oreilly.com
Un, proti - problēma ir komentāri. Jāatzīst, ka nebiju gatava tai komentāru agresivitātei, ar ko pēkšņi bija jāsaskaras. Pirmo savu blogu iesāku www.vesma.info (blogs par visu jaunāko, kas notiek arhitektūrā, interjerā, dizainā un modē), un varbūt tādēļ, ka cilvēki tika manis personīgi ielūgti, komentāri bija visai rāmi. Ja arī kādam nebija pieņemams mans viedoklis, tas tika izteikts visai pieklājīgā veidā un parasti bija iemesls diskusijai,
Komentāri šajā - Dienas blogā uzrāda pavisam citu ainu. Šķiet, ka dažiem manis rakstītā komentēšana, pierādot, ka vasja, ti neprav (Vasja, tev nav taisnība!), ir kļuvusi par dzīves piepildījumu.
Bet manas nepatikšanas tikai tādi nieki vien ir. Toties iemesls, kādēļ tapa Tim O\'Reilly rakstītais kodekss, ir notikums ar blogu rakstītāju Kathy Sierra, kas saņēma 900 komentārus savā blogā un saturēja viņas dzīvību apdraudošus izteikumus.
Ja vēl gadu atpakaļ blogu rakstītāji uzskatīja, ka jāatstāj jebkurš komentārs, tad šobrīd sāk dominēt viedoklis, ka blogu rakstītājam ir jāuzņemas atbildība ne tikai par viņa rakstīto tekstu, bet arī par komentāriem. Tas nozīmē ka bloga rakstītājs ir tiesīgs izdzēst destruktīva rakstura - aizvainojošus, agresīvus, mokošus vai apdraudošus - komentārus.
Ieteikums, ko dod Tim o\'Reilly, ir - vispirms mēģināt atrast risinājumu, kontaktējot ar agresīvo rakstītāju tieši, bez iziešanas publiskajā telpā (lai arī bieži vien rakstītāji ir anonīmi, tomēr pieejamas to adreses).
Tikai tagad sapratu, kā ir mainījusies publicista profesija, pateicoties internetam. Nepietiek ar to, ka informācijas plūsma ir gandrīz nekontrolējama, un vienmēr var izrādīties ka ir kaut kas, ko tu nezini. Piedevām vēl publicistam jāapgūst psiholoģijas pamati un jābūt gatavam strādāt papildus darbu ar lasītāju. Ir jābūt ļoti atvērtam pret komentāru rakstītājiem, lai cik apvainojoši arī nebūtu viņu publiskie izteikumi. Tas nozīmē - ja šobrīd gribi rakstīt publiskajā telpā, tev jābūt piemērotam tam psiholoģiski.
Cik daudzi no mums to var? Īpaši rakstītāji, kas raksta par arhitektūru, mākslu, bieži vien nāk no akadēmiskām aprindām un nav lāga sagatavoti kontaktēties ar lasītāju, kuram nav speciālās izglītības, toties ir visai agresīvs personīgs viedoklis (un iebilst ko ir lieki, jo personīgais viedoklis ir apstākļu, kuros atrodas lasītājs, veidots, tāpat ir pilnīgi objektīvs lielums) .
Domāju, ka daudziem, kas iesāka rakstīt drukātā vārda ērā, ir visai grūti piemēroties jaunajai situācijai. Daudzi autori arvien vēl aizstāv viedokli, ka katrs raksts tomēr ir autordarbs. Katrā rakstā ir ieguldīts ne mazums darba un enerģijas, un tas ir tapis, lai pastāstītu kaut ko tā autoram svarīgu. Tikmēr kāds cits, komentētājs var autoru pataisīt par muļķi, tikai piesienoties vārdiem vai izmantojot kādu neprecizitāti izteikumos.
Atbilde laikam ir visai vienkārša - ja neesi pietiekoši psiholoģiski izturīgs, neraksti blogu. Raksti komentārus.