Eiropas valstīs diskusija par energoapgādes jautājumiem ir aktuāla jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Latvijā mēs šai problēmai ar īpašu uzmanību pievēršamies tikai pēdējo desmit gadu laikā, kad pēc valstiskās neatkarības atgūšanas arvien vairāk izjūtam savu energoatkarību no kaimiņvalstīm. Tā kā Latvija nav ar fosilajiem energoresursiem resursiem bagāta valsts, ir jāmeklē citi risinājumi, kā nodrošināt biznesa videi un mājsaimniecībām nepieciešamo enerģijas apjomu – 8455 GWh elektroenerģiju* gadā. Viens no risinājumiem – nekavējoties un stratēģiski pamatoti attīstīt atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu, kas dažādu politisku un ekonomisku iniciatīvu rezultātā šobrīd sasniegusi plašu rezonansi mūsu valstī.
Zaļās enerģijas attīstības galvenos virzītājspēkus Eiropas valstīs un arī Latvijā nosacīti var dalīt četrās grupās. Tie ir:
Ekonomiskie faktori – enerģijas pieprasījuma un piedāvājuma attiecība; enerģijas izmaksas, cena; iespējamie nodokļu ieņēmumi; ekonomiski pamatota resursu pieejamība; speciāli veidoti atbalsta mehānismi.
Vides faktori – dabas resursu saprātīga izmantošana; klimata pārmaiņu ierobežošanas jautājumu risināšana un vienlaicīgi arī ainavas veidošana.
Sociālie faktori – darba vietu nodrošinājums; jauni ienākumu avoti lauku reģionos; cilvēciskā kapitāla paaugstināšanās, veidojot un izmantojot jaunas, mūsdienīgas tehnoloģijas.
Politiskie – tiek veidoti, balstoties uz iepriekš nosauktajiem vietējā, valsts vai starptautiskā mērogā.
Dažādo aspektu nozīmīgums dažādās valstīs ir atšķirīgs. Attīstītajās valstīs par prioritāriem izvirza vides un dzīves kvalitātes nodrošināšanas jautājumus, vienlaikus ievērtējot samērīgu vietējo biznesa iniciatīvu attīstīšanas ekonomisko atbalstu, lai labumu gūtu valsts ekonomika kopumā. Kā piemērus var minēt Dāniju un Vāciju. Dānijā vēja enerģijas nozare tiek veidota kompleksi – sākot ar jauno tehnoloģiju attīstīšanu, eksportēšanu, līdz pat vēja enerģijas ražošanai Dānijā. Rezultātā ap 20% no Dānijas elektroenerģijas patēriņa nodrošina vēja enerģija un papildus Dānija gada laikā eksportē enerģijas ražošanas tehnoloģijas ap 7 miljardu EUR vērtībā (9,2% no preču eksporta).
Savukārt Vācijā, lai risinātu vides aizsardzības un gāzes apgādes nodrošināšanas jautājumus, ir izveidota visaptveroša biogāzes attīstības programma, kas ietver būtisku atbalstu enerģijas ražotājiem, kas izmanto biogāzes tehnoloģijas. Arī šeit ir paredzēti smalki izstrādāti instrumenti, lai sekmētu jauno tehnoloģiju pielietošanu, attīstītu decentralizētas ražotnes lauku reģionos, kā arī vienlaikus risinātu vides un energoapgādes jautājumus. Rezultātā labumu gūst nevis kāds atsevišķs monopolists, bet gan līdzsvaroti tiek attīstīta visa valsts teritorija, kur pieejami nepieciešamie resursi.
Latvijā zaļās enerģijas nozares attīstību no valsts puses tiešā veidā vada un attīsta trīs ministrijas – Vides, Ekonomikas un Zemkopības. Katra atbilstoši savai kompetencei un iespējām plāno stratēģiskos dokumentus, atbalsta mehānismus. Tomēr vērtējot notikumu gaitu, rodas priekšstats, ka labi iecerētas idejas netiek realizētas labākajā iespējamajā veidā būtisku iemeslu dēļ – no vienas puses tā ir atbildīgo ierēdņu apgrūtinātā komunikācija savā starpā, veidojot vienotu, saskaņotu, uz kopēju mērķi orientētu AER politiku un tās ieviešanas instrumentus Latvijā. Diemžēl katrai ministrijai ir savi uzdevumi un prioritātes, un pietrūkst viena profesionāla, spēcīga „spēlētāja”, kurš būtu spējīgs profesionāli attīstīt un vadīt ekonomikas sektoru, kas ir viens no sekmīgas valsts attīstības pamata balstiem. Kā otrs kavējošais apstāklis jāmin AER politikas un ieviešanas instrumentu plānošanas process. Cīņas ar biogāzes, vēja un citu AER enerģijas obligātā iepirkuma atļaujām pierāda, ka Latvijā joprojām spēcīgāks arguments ir politiskās varas diskusijas, nevis uz loģiskiem argumentiem balstīti tehniski ekonomiskie pamatojumi.
Lūkojoties nākotnē, mums jāsaprot, ka Latvija nav vientuļa sala pasaules okeānā, bet gan ES un visas pasaules daļa, kā rezultātā ievērtējot savas vajadzības, ir jārespektē arī kopīgi nospraustie mērķi – 2020. gadā 20% no ES patērētās enerģijas jāiegūst no AER. Ar plānotajiem ap 50% elektroenerģijai Latvija jau ir ierindojusies pirmrindnieku pulkā, tomēr vērtējot Latvijas resursus (zemi, cilvēkus, biomasu) un pašreizējo situāciju, AER attīstībai būs būtiska loma tālākā Latvijas energoneatkarības stiprināšanā, kā arī kopējās ekonomiskās attīstības virzībā visas valsts mērogā.
* www.em.gov.lv; Pārvades sistēmas operatora ikgadējais novērtējuma ziņojums, prognoze 2010.gadam.