Bez starptautiska spožuma

Un, piedodiet, ko tā vista saprot no starptautiska spožuma?! Kas tas vispār par daiktu? Es ieteiktu izmantot iespēju paklusēt, ja par jomu, par kuru tiek rakstīts, nekas nav ne zināms, ne saprotams (mums kaimiņos puika spēlēja klarneti! es esmu bijusi Mežaparkā! Notis - tās ir tādas melnas bumbiņas!).

Zigurdam: pilnīgi ačgārna domāšana. Pjacolla dzīvo tāpēc, ka viņu atskaņo simtiem interpretu (un viņi viņu atskaņo tāpēc, ka klausītāji grib to dzirdēt). Neviens , itin neviens interprets nevar pastāvēt , nemaz nerunājot par ieiešanu mūzikas klasikā (dzīvajā, atskaņojamajā zelta fondā) bez komponista. Un ikviens, pilnīgi ikviens, arī visģeniālākais interprets dzīvo tikai savā laikā (un pārdesmit gadus pēc tam). Šodien neko nedod fakts, ka Paganīni spēles dēļ ģība puse Eiropas - dzīvo tikai viņa skaņdarbi. Šodien neko nedod ne Šaļapins, ne Sāra Bernāra (no blakus jomas), ne Adelīna Pati, ne Lists kā pianists vai J.S. Bahs kā ērģeļimprovizators. Skaņdarbs dzīvo un ikreiz pārdzimst no jauna. Interpretācija dzīvo, noveco un mirst uz neatgriešanos.

Šo sarakstu sastādīja cilvēki. Taču laiks būs galvenais vērtību saraksta sastāditājs. Kas tagad pasaulē zinātu par izcilajiem komponistiem Šnitki un Piacolu, ja viņu darbus pasaulē nespēlētu Gidons Kremers?