Laiks, kad tiek izmēģināts viss, kas ļauj atklāt jaunas sajūtas, un emocijas. Taču apstāties nedrīkst, jo tad sekos paģiras. Vislabāk šo tukšumu pildīt ar jaunām emocijām un pārdzīvojumiem, kas, lai arī cik sintētiski tie būtu, kaut uz mirkli attālina paģiru iestāšanos mirkli. Un tā šīs dzīves dzīres turpinās, lai gan iekšā gribas kliegt.
Vai visam iepriekšējam ir kāds sakars ar Krisa pašreizējo dzīvi, man nav ne jausmas. Un, godīgi sakot – maz interesē. Taču muzikāli jaunais „Kliedzošais” albums ir tieši tik sintētisks un neīsts. Kriss nav baidījies no jebkādām vēsmām, ko varētu ienest jaunā albuma producents Timbalands, kam šī esot bijusi pirmā saskarsme ar rokmūziku. Tad nu rezultātā arī ir daudz elektronisku skaņu un ritmu R’n’B labākajās tradīcijās. Nav arī gluži tā, ka Kriss ir metis mieru ģitārai un sēdies pie sintezatora, taču ir ļoti mainīti gan ģitāras, gan vokāla skanējumi. Ģitāru saklausīt var ar grūtībām, nemaz nerunājot par to, ka ģitāras solo vispār ir lieki gaidīt. Arī bungas daudzviet ir aizstātas ar tamtamiem. Skaņai ir nogludināti visi asumi, dziesmas ir pieklusinātas, taču ritmiskas. Vienvārdsakot – pilnīgs „chillout”.
Kas attiecas uz “Scream“ – tas, acīmredzot, attiecas uz dziesmu tekstiem. Tajos ir jūtama patiesa sāpe un aizvainojums no līšanas pa sienām līdz saldajai atriebībai.
***
Dvēseles kliedziens