FOTO: Prāta vētras ilustrētā vēsture

Gribētos piebilst – ilustrētā vēsture, kas līkločiem izvadā pa grupas gaitām, ļauj noķert kādu rudu zvēru aiz astes, pieturēt elpu atmiņās par aizgājušo un neatsaucamo, kā arī vienkārši priecāties par to, cik krāsaini un skaisti var notikt mūzika.

“Prāta vētra” ir tāds jancīgs vietējais artefakts, kas tūlīt, tūlīt būs pārkāpis robežu, aiz kuras vairs nevar vērtēt labā un ļaunā kategorijās. Nenoliedzami, absolūtais pozitīvisms bieži vien izraisa pretreakciju, taču “Prāta vētru” vairāk mīl. Par to liecina kaut vai piepildītā  “Arēna Rīga”. Vai arī fakts, kas tika paziņots mediju pārstāvjiem neilgi pēc koncerta – šī gada oktobra beigās izdotā “Izlase 2000 – 2010” jau sasniegusi zelta statusu (jāatgādina, ka Latvijā zelta diska statusu albums iegūst, ja pārdoti 5000 eksemplāru, platīna — 9000). Atsevišķs fenomens – koncertos redzamā publika. Ja ir grupas, kuru cienītāji noveco līdz ar saviem elkiem, tad “Prāta vētras” koncertos jau vairāk nekā desmit gadus dominē jaunieši, vēl degošām acīm un cinisma neskarti. Un visi kā viens dzied līdzi!

Jāatzīst, samērā nepateicīgs uzdevums – izlavierēt starp godprātīgu koncerta aprakstu, vienlaikus nenolaupot pārsteigumu tiem, kuriem šis notikums vēl tikai būs. Tomēr, šķiet, negrēkošu, kaut nedaudz ielūkojoties multimediāli muzikālajā stāstā, kas neticami veiksmīgi atklāja “Prāta vētras” aizgājušo desmitgadi.

Prožektoru simti, slīdoši ekrāni, pakavveida mēle, uz kuras stāvošie Renārs Kaupers un Jānis Jubalts brīdi atgādina kādu ikonisku popmūzikas tandēmu, savukārt Māris Mihelsons nodanco neprātīgu polku, spēlēdams akordeonu. Videovizualizācijas, kas izved cauri grupas spilgtākajiem mirkļiem pēdējā desmitgadē un, protams, “visvisvis –“ dziesmas, kurām vārdus zina vai katrs. “Izlases koncerti” ir tie pateicīgākie – ja pēc pilnīgi svaigas dziesmu kompilācijas izdošanas skaidrs, ka dominēs jaunākais radošais veikums ar nelielām reminiscencēm uz iepriekš ierakstīto, tad šajā gadījumā sabalansēt dažādu periodu izpausmes ir krietni vienkāršāk. Un publika – sajūsmā! Gan par jaunākā albuma “Tur kaut kam ir jābūt” enerģiski dinamisko “Ja tikai uz mani tu paskatītos”, gan dekadento valsīti “Māsa nakts” no “Četriem krastiem”. Un citām – ko vērts ir daudzbalsīgais koris un latvju raksti “Manā dziesmā”. Vai Renāra Kaupera dzeltenā šallīte, izpildot “Na zarje” (bez Jevgeņija Griškoveca piedalīšanās. Bet vispār viesu ir daudz – cits digitāli no lielā ekrāna, cits – visā savā godībā). Vai arī J.Jubalta solouznāciens ar “Spogulīti’”. No atmiņu lādes izcelta gan Eirovīzija, gan traģiskākais pavērsiens grupas pastāvēšanas vēsturē – atmiņu kolāža par basģitāristu Gundaru Mauševicu. Nenoliedzami, ovācijas pienākas grupas bundziniekam un koncertu režisoram Kasparam Rogam tandēmā ar datorgrafiķi Juri Matuzeli (pazīstams arī kā Pepe) – perfekti noslīpētie stāsti attēlos ir tie, kas izveido pabeigtu kopainu par to, kas pēdējā desmitgadē noticis ar “Prāta vētru”.

Tāda sadziedāšanās puteņa vidū – “Prāta vētra” arī ārpus mūzikas ir kļuvusi par neatņemamu Latvijas kultūras vides sastāvdaļu, kas regulāri tiek vērtēta vai nu totāli par skarbu, vai arī – pārāk draudzīgi. Tomēr tie vairāk nekā divdesmit tūkstoši, kas iegādājušies biļetes uz abiem koncertiem šajā nedēļas nogalē, var jau tagad justies apmierināti. Nu kur citur vēl mūsdienās atrast ko tik skaidru un nepārprotamu.