Hole "Nobody's Daughter"

Lai arī jau kādu laiku sūdzas par balss zaudēšanu, šajā albumā Kortnija skan kā tīrradnis – ieskanas gan gražīgas meitenes intonācijas, gan ievainotas lauvenes cienīgi rēcieni. Šai dziedātājai mūždien pārmests, ka viņa izklausās pēc kāda cita – nenoliedzami, pāris dziesmās var saklausīt arī Mariannas Feitfulas tik raksturīgo cinisko, viszinošo tembru vai Petijas Smitas smeldzīgumu. Tomēr pamatā tā ir pati Kortnija – vienmēr ar vienu kāju ellē, ar otru – realitātē, lai arī visbiežāk izkropļotā. Par spīti vēlmei šoreiz runāt tikai par mūziku, nevis Kortnijas personīgās dzīves peripetijām, nevar nepieminēt, ka šis albums tapis, kad mūziķe kārtējo reizi atradās rehabilitācijas klīnikā.Lai arī tapis ar Lindas Perijas (ex – 4 Non Blondes) un Billija Korgana (Smashing Pumpkins) atbalstu, “Nobody’s Daughter” ir ļoti dziļš un personisks ieraksts. Netiek žēlots neviens, ne pati Kortnija, ne apkārtējie - gluži kā nesaudzīgā pašpsihoanalīzes seansā, dziedātāja dziesmās piemin savu rūgto personīgo pieredzi un gandrīz vai mazohistiski emocionāli atkailinās. Viņa ironizē par neizbēgamo vecumu, pārdzīvotajām sāpēm, pasauli, ar kuru nekad nav izdevies tā īsti sadzīvot. Provokatīvs ir arī albuma noformējums, kurā ikviens saskatīs Francijas karalienes Marijas Antuanetes portreta fragmentu... bez galvas.Šis ir albums, ko jāklausās pēc iespējas skaļāk, jo īpaši trašīgais "Skinny Little Bitch" ar robusto struktūru, sievišķīgi raupjā kompozīcija "Honey", kā arī, protams, tituldziesma "Nobody's Daughter" - īsts un nesamākslots kliedziens.  Ir arī pieklusinātākas dziesmas – kā “Pacific Coast Highway”, kas brīžiem šķiet kā skanošs no pagātnes radio… tomēr jūtama apspiesta agresija. Muzikālo toni nosaka vokāls un ģitāras, kas, lai arī brīžiem atgādina deviņdesmitajiem tik raksturīgo noskaņu, tomēr ir pietiekami dzīvas un nenoslīpētas, arī aktuālas. Albums nobriedušiem prātiem, kas atstāj pēcgaršu un pie viena arī sajūtu, ka lasīta sveša dienasgrāmata. *****Personīgi un emocionāli.