Viens no visvairāk gaidītajiem Garīgās mūzikas festivāla notikumiem ir kāda ievērojama mūsdienu komponista autorkoncerts. Festivāla viesu vidū bijuši Džons Taveners, Valentīns Silvestrovs, Aleksandrs Knaifels un Sofija Gubaiduļina, savukārt šogad uz Rīgu atbraucis gruzīnu komponists Gija Kančeli. Festivāla noslēguma koncertā izskanēja divi komponista lieldarbi – Latvijā pirmoreiz atskaņotais "Neskumstiet" (Don't Grieve) baritonam un orķestrim, kā arī viens no Kančeli pazīstamākajiem opusiem – "Stiksa" (Styx) altam, korim un orķestrim. Šo skaņdarbu mākslinieciskā kvalitāte un interpretu veikums piepildīja cerības uz suģestējošu un pietiekami novatorisku muzikālo pārdzīvojumu, lai gan kopiespaids un atsevišķas detaļas gluži nevainojamas tomēr nešķita – gan interpretācijas nianšu un akustiskās telpas, gan pašas mūzikas ziņā.
2001. gadā
pabeigtajā vokāli simfoniskajā partitūrā "
Arī komponista būvētā mūzikas dramaturģija neļauj garlaikoties: skaņdarbu liriskajā plūdumā ievijas saistoši tembrālie pavērsieni – kokpūšaminstrumentu solo epizodes dialogā ar stīgu orķestra sabalsojumiem vai spējiem sitaminstrumentu akcentiem, negaidītu melodisko intonāciju izgaismojumi un jauni emocionālie rakursi. Šajā noskaņu gammā pastāvīgi ielaužas trauksmaini dramatiski kontrasti, kas tikpat negaidīti apraujas, mūzikas ritējumam piešķirot intensitāti un sasprindzinājumu. Te izpaužas Kančeli apbrīnojamā prasme trīs taktu ietvaros likt izaugt muzikālai kulminācijai un tikpat pēkšņi to apstādināt, atgriežoties pie cildenas, apskaidrotas kontemplācijas. Tā visa rezultātā Kančeli mūzika, kura, citējot pašu autoru, bieži vien ir skumja un pat traģiska, vienlaikus nebūt neatstāj drūma izmisuma vai melnas ekspresijas iespaidu – skaņdarbu radītās izjūtas beigu beigās tomēr ir gaišas, garīguma un cerību caurstrāvotas.
Priekšstati par katru no koncertā atskaņotajiem Gijas Kančeli darbiem bija atšķirīgi un nesajaucami. "Neskumstiet" baritonam un simfoniskajam orķestrim rakstīts, izmantojot vienpadsmit ievērojamu dzejnieku tekstus – no Viljama Šekspīra līdz Josifam Brodskim, izmantotas arī paša komponista dzejas un prozas rindas, taču, neraugoties uz šādu daudzveidību, skaņdarbā nenoliedzami panākta poēzijas un mūzikas saplūsme. Autora izvēlētā formveide šķita nedaudz par kaleidoskopisku un nevienmērīgu; katrā ziņā skaņdarba otrajā pusē emocionālie un strukturālie modeļi jau atkārtojās. Domāju, ka šim darbam nekas slikts nenotiktu, ja tas būtu par trešdaļu īsāks.
Salīdzinājumā ar iepriekšminēto partitūru vokāli simfoniskajam opusam "Stiksa" piemita viengabalaināks plūdums un formas virzība – šeit savukārt, tāpat kā citā Māra Sirmā vadībā interpretētā darbā "Bezjēdzīgais karš" (Amao omi), Kančeli skaņās iedzīvinājis autoram nozīmīgus gruzīnu valodas vārdus un frāzes, kam līdzās mūzikā iekļaujas arī Šekspīra lugas "Ziemas pasaka" fragments. Cita lieta, ka arī šī skaņdarba gaitā ik pa laikam ietvertie disonanšu akordu un kardināli kontrastējošas dinamikas cirtieni izklausījās pārmēru kinematogrāfiski, raisot vēlmi dzirdēt šo dramatisko akcentu plašāku attīstību, kas būtu līdzsvarota ar šķietami statiskajām ainām, bet tāda, acīmredzot, ir Kančeli stila neatņemama iezīme.
Diriģenta Māra Sirmā interpretācija atbilda Gijas Kančeli daiļradē paustajam vēstījumam, atskaņojuma emocionālajam piepildījumam uzrunājot ar koncentrētu spriegumu. Vienlaikus jānovērtē arī kora un orķestra tembrāli dinamiskais balanss, saspēles saliedētība un intonācijas tīrība. Par augsta līmeņa priekšnesumiem jānosauc solistu uzstāšanās – Egila Siliņa dziedājumu raksturoja vokāla stabilitāte, izkopts tonis un smalka nianšu un krāsu gamma, precīzi intonējot arī tās notis, kuras gluži neietilpst basbaritona diapazonā. Savukārt altista Maksima Risanova spēle pieskaitāma pie koncerta spožākajām vērtībām – par to liecināja solista interpretācijā ietverto emociju daudzveidība, skaists, individualizēts instrumenta tonis un brīvs, atraisīts solopartijas lasījums apvienojumā ar izcilu muzikalitāti un profesionālu meistarību.
Jāatzīst tomēr, ka koncerta ritējums izsauca arī vairākas iebildes – Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra skanējums vairāk nekā citkārt bija masīvs un monolīts, izpaliekot jūtamākai orķestra grupu diferenciācijai, tiešākām un izteiksmīgākām vokālajām līnijām, viennozīmīgai un nepārprotami uztveramai atskaņotājmākslinieku reakcijai uz komponista paredzētajiem emocionālajiem impulsiem. Visticamāk, šādu iespaidu lielā mērā noteica Doma akustika. Abi šeit dzirdētie Kančeli darbi spilgtāk un veiksmīgāk izskanētu koncertzālē – katrā ziņā ar šai mūzikai atbilstošāku akustisko telpu labprāt sastaptos, piemēram, Valsts kora nākošajā koncertprogrammā.
Lai nu kā, Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts sagādāja patiesu prieku, liecinot, ka Gija Kančeli Latvijā atradis domubiedrus un radošus līdzgaitniekus. Ceru, ka nākotne atnesīs atskaņojumus ne tikai komponista vokālinstrumentālajiem darbiem, bet arī simfoniskajai mūzikai – kādai no septiņām simfonijām vai liturģijai "Sēroja vējš" altam un orķestrim.