Placebo "Battle for the Sun"

Saules kauja Molko gaumē

Katra desmitgade izauklē rokgrupas, kas tās pārdzīvo. 90.gados viena no tādām bija Placebo no Londonas: grupa ar androgīno Braienu Molko priekšplānā — garmatainu puisi melniem nagiem un acīm, kurš koķetēja ar savu biseksuālo orientāciju un fanoja par Sonic Youth, Pixies, Nirvana. Latvijā Placebo kopā ar Depeche Mode ir to nedaudzo grupu vidū, kas ar savām dziesmām spējušas vienlaikus ierindoties gan Radio SWH, gan Radio Naba topu augstākajās vietās, jo komerciālais faktors tās mūzikā nekonfliktē ar saturisko.

Daļa Placebo cienītāju uzskata, ka virsotne ir bijis mežonīgas seksuālās enerģijas pārpilnais pirmais albums, pēc kura grupu pamanīja un par savu favorītu atzina Deivids Bovijs. Līdzīgi kā Queen ar ceturto albumu A Night at the Opera vai pašmāju Dzelzs vilks ar Manās mājās sieviešu nav, Placebo pilnīgu sevis apjausmu un perfekciju sasniedza trešajā albumā Black Market Music, ar kuru būtu pietiekami, lai atstātu pēdas rokmūzikas vēsturē, pat ja grupa vairs neizdvestu nevienu skaņu. Bet Molko degvielas vēl bija gana — sākās meklējumu un eksperimentu laiks. Lai to visu varētu nospēlēt dzīvajā, Placebo koncertos sen vairs nav trio, bet pieci cilvēki, toties par hitiem lielākoties ir kļuvušas dziesmas, kurās viņi ir tie paši vecie labie Placebo, kas apbūra pasauli ar pirmajiem albumiem.

Iespējams, tieši tāpēc, ka no deviņdesmito gadu supergrupas nākamās desmitgades beigās neko īpašu vairs negaidi, jaunais Placebo albums Battle for the Sun nāk kā negaidīts enerģijas izvirdums. Iepriekšējos arvien pieaugošais lēno gabalu skaits it kā liecināja par pagurumu, taču šajā no tā nav ne miņas. Iespējams, niknumā pie vainas Molko izjukusī kopdzīve ar sava vienīgā bērna māti. Iespējams, jaunu uzrāvienu devusi bundzinieka nomaiņa — ilggadējais Stīvs Hjūits nu ir prom, lai Placebo ritma krēslā sēstos Stīvs Forests.

Ar milzu lokomotīves jaudu muzikālo tukšumu pāršķeļ jau radio skanošais — singls For What It"s Worth, no kura neatpaliek arī albuma ievadgabali Kitty Litter un Ashtray Heart, kurā ieskanas Placebo dziesmās kas nedzirdēts — fona vokālu koris kā armijas parādē, kas tik ierasta lieta ir Molko laikabiedra Merilina Mensona dziesmās. Tituldziesma atgādina eposu ar zaglīgi piesardzīgu ievadu, spraigām cīņas ainām un beidzas bezmaz himniski. Tai izskanot, rodas bažas, ka albuma jaudīgākais gals jau izsmelts, tomēr viss turpinās — vairākas dziesmas it kā aicina uz lēno deju, tomēr ierauj galvu reibinošā virpulī, un līdz beigām viss tiek sakapāts ar ģitārām kā ar ložmetēju. Izņēmums ir Kings of Medicine, bet tas jau ir fināls. Pārsteidzoši, ka trīsdesmit sešu gadu vecumā Molko ir izdevies saglabāt to pašu, šķiet, balss lūzuma pozīcijā iestrēgušo balsi, kas viņam allaž liek izklausīties pēc nešpetna tīņa. Taču tieši tā ir raksturīgākā Placebo pazīme, kas to izceļ starp daudzām citām grupām, kuras tomēr neiztur konkurenci, jo dziedātāju balsis ir pārāk līdzīgas cita citai. Uz Placebo tas neattiecas.

*

CD

Placebo

Battle for the Sun

PIAS