Kur jūs tagad atrodaties? Dž.R. Es zvanu no Ņujorkas. Divus gadus nodzīvoju Londonā, bet tagad dzīvoju Ņujorkā ar savu meitu. Viņai tagad ir piecpadsmit gadu. U.R. Vai viņa jau dzied un ies mātes pēdās? Dž.R. Viņai patīk, protams, jo kuram gan nepatīk dziedāt. Bet es viņu nespiežu izvēlēties dziedātājas profesiju. Es ļauju viņai to izvēlēties pašai. Starp citu, mani vecvecāki ir no Rīgas. Es esmu latviešu un itāliešu emigrantu atvase. Bērnībā daudz laika esmu pavadījusi Vācijā — mans tēvs bija operdziedātājs. Vācijā es sāku dziedāt. Kādas dziesmas Rīgā man labāk dziedāt? Tā ir disko nakts, tātad laikam lēnās dziesmas nederēs?U.R. Bez Power Of Love droši vien tik un tā neiztikt. Dž.R. Jā, to noteikti dziedāšu. Arī I Come Undone, Ave Maria, 25 lovers, Ring Of Ice. Ja man ir jādzied tikai viena stunda, daudzas dziesmas paliks ārpus saraksta, bet es ceru, ka tās, ko dzirdēsiet, jums sagādās prieku. Man ir ļoti daudz tādu dziesmu, kuras jūs noteikti neesat dzirdējuši, bet pēc pieredzes zinu, ka lielai daļai cilvēku patīk klausīties to, ko viņi pazīst. Es parasti nedziedu koncertos tās dziesmas, kas oriģinālā ir dueti, jo man būtu ļoti grūti atrast tādu piedziedātāju, kuram būtu tik specifiska balss kā Plasido Domingo, Maiklam Boltonam vai Eltonam Džonam. U.R. Niks Keršovs stāstīja, ka tagad daudz nekoncertējot. Jums ir daudz piedāvājumu dziedāt? Dž.R. Jā, to vienmēr bijis ļoti daudz. Mazāk dziedāju, kad meitiņa bija maza, lai vairāk laika varētu veltīt viņai, bet tagad atkal koncertēju vairāk. U.R. Kādā no iepriekšējām reizēm Rīgā teicāt, ka parasti pirms koncertiem nevis ievingrināt balsi, bet klusējat. Dž.R. Jā, tā es daru joprojām, jo runāšana paņem ļoti daudz enerģijas. Ja man būtu jādzied šodien, es tagad ar jums nerunātu. Pat ja man būtu jāiet studijā, es nerunātu. Citi dziedātāji pirms koncertiem nedzer tēju vai neēd, bet man tabu ir runāšana. To es iemācījos no savas mātes, kura bija dziedāšanas skolotāja. U.R. Katram ir savi noslēpumi. Vai varat pateikt visjaukāko vietu pasaulē, kur nācies dziedāt? Dž.R. Tas pat nav atkarīgs no telpas vai pilsētas, bet no cilvēkiem, kuri tevī klausās, un tiem, ar kuriem tu kopā spēlē. Mūzika ir ļoti internacionāla, un cilvēki to var baudīt, arī nesaprotot vārdus. U.R. Dažām jūsu dziesmām ir versijas spāņu valodā. Dž.R. Jā, man patīk, un es arī runāju spāniski (norunā garu teikumu spāņu valodā). Spāņu valodā taču runā ne vien Spānijā, bet arī Argentīnā un citās valstīs. Šajā valodā runā ļoti daudz cilvēku, un viņiem ir patīkami, ja uzrunāju viņus spāņu valodā. Ne vien pasaku pāris iekaltu frāžu, bet varu brīvi sarunāties. U.R. Tad jau varbūt Rīgā sarunāsieties ar cilvēkiem latviski? Dž.R. Jā, kāpēc ne, bet tad jums man jāizgādā arī Latvijas pase. Sarunāts? U.R. Ar jūsu latviešu izcelsmi tas nav neiespējami. Dž.R. Ir gan. Mani senči pameta Latviju jau 1940.gadā, es piedzimu divdesmit gadu vēlāk un pazinu Latviju tikai pēc nostāstiem.
Raša nerunā, pirms dzied
Uldis Rudaks. Jums, ja nekļūdos, šī būs jau trešā reize Latvijā. Dženifera Raša. Tieši tā. Latvija man ļoti patika — visvairāk atmiņā palikušas apgleznotās mājas, bet tagad gan jau viss mainījies — pēdējoreiz biju, man šķiet, pirms desmit gadiem. Rīgas arhitektūra ir ļoti skaista. U.R. Ceru, ka arī šoreiz Rīga nesagādās vilšanos, kaut tā pa šiem gadiem kļuvusi līdzīgāka citām Eiropas pilsētām.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.