Neparastais skanējums
Mūziķis atzīstas, ka ar ideju par šādu albumu dzīvojis jau no astoņdesmito gadu beigām, kad vēl muzicējis kopā ar grupu Arhīvs. Kad beidzot pieķēries darbam pie albuma, tas prasījis gandrīz trīs gadus — ar pauzēm. Kā nu ne — pavisam jaunā albuma tapšanā piedalījušies piecpadsmit cilvēku, protams, dažādās kombinācijās. "Trīs bundzinieki, divi pianisti, pilna pūtēju sekcija…" Kad mūziķis sāk uzskaitīt muzicējošos kolēģus, kas ierakstījuši jauno albumu, top skaidrs, ka ieguldītais darbs ir pamatīgs. Andersons arī uzsver, ka ierakstā piedalījušies rokenrola profesionāļi. Turklāt ne tikai no Latvijas — komanda esot bijusi visnotaļ internacionāla, un tajā Andersons uzaicinājis savus draugus — izcilus meistarus savā jomā, kuri spējot uztvert viņa idejas.
Tas īpašais, ar ko jaunais muzikālais materiāls atšķiras no iepriekš ierakstītā, esot neparastais skanējums, apgalvo Pits Andersons — līdz ar pūšamajiem instrumentiem un ģitārām, ierakstā izmantots gan akordeons, gan vijole. "Kaut kas svaigs, neparasts, tajā pašā laikā tas pats rokenrols, vien divdesmit pirmā gadsimta skanējumā," jauno albumu raksturo mūziķis. Taču ar albuma Brassabilly iznākšanu darbs pie tā nemaz neesot beidzies. "Šī ir kā pirmā daļa, un jau tagad strādāju pie otrās — Bila Heilija skaņdarbiem," atklāj Andersons. "Heilijs man ir mīļš, cienījams, turklāt vienīgais īstais rokenrola karalis — nevis, kā daudzi domā, Elviss," šī mūziķa daiļrades nozīmību skaidro Andersons.
Kas īsti ir brassabilly? Ar Brasu tam nekāda sakara nav, nosmej Andersons — tas ir viens no rockabilly paveidiem, kura pamatā ir ritms, un neatņemama sastāvdaļa ir slap kontrabass — īpaša spēlēšanas tehnika, kuru izmantojot, stīgas atsitas pret grifu, veidojot neatkārtojamu skaņu. Turklāt skanējumu izrotā pūtēji, ar īpaši iespēlētiem rifiem, radot īpašu krāsainību.
Rokenrola šarms
Stacija, kā jaunā albuma prezentācijas vieta, izvēlēta dažādu apsvērumu dēļ. "Gribēju vieglu, draiskulīgu vietu, kur apgrozās nenormāli daudz cilvēku un sastopami vai visi sociālie slāņi," stāsta Andersons, un jau prognozē, ka, tā kā šajā īpatnajā vietā notiek pamatīga cilvēku rotācija, gan jau arī būs vairāki neparedzami momenti. Pašu pasākumu atsvaidzinās neatkārtojamā radiobalss Fredis, turklāt visi gribētāji varēs laisties trakulīgās dejās. Andersons arī piebilst, ka lielu paldies jāsaka t/c Origo direktoram Aleksandram Ņemirovskim, bijušajam grupas Odis dalībniekam — ar viņa svētību šajā burzmas pārpildītajā vietā arvien biežāk notiek dažādi muzikāli pasākumi, arī otrdienas pēcpusdienā gaidāmā rokenrola ballīte.
Pēc draiskās jaunā albuma prezentācijas Pitu Andersonu un viņa kolēģus būs iespējams dzirdēt muzicējot, tiesa gan, ne vairs stacijā. Plānots, ka vasaras sezonā vismaz divas reizes mēnesī viņš uzstāsies restorānā Fīlings. Taču viņš atzīst, ka pēc iespējas cenšoties izrauties no Latvijas — ārpusē mūzikas ziņā esot veselīgāka atmosfēra. "Šeit dominē citas vērtības un tradīcijas, un rokenrols nav tik atzīts kā citur," Andersons rokenrola situāciju Latvijā dēvē par bēdīgu, taču arī atzīts, ka iemeslu īsti tam nevarot atrast. "Gadu desmitiem šeit tika kultivētas citas muzikālas vērtības, kas balstītas uz vācu šlāgeriem un alus dziesmām, vai arī tieši otrādi — alternatīvas, izmisīgas un agresīvas melodijas," Andersons meklē iemeslus tam, kādēļ gaišajam, dzīvespriecīgajam rokenrolam uz Latvijas skatuves vietas pietrūcis. Taču viņš nezaudē optimismu — pamazām jaunie mūziķi atrodot sevi arī rokenrolā. Tiesa gan, līdz Skandināvijai vai Lielbritānijai, kur joprojām tūkstošiem jaunu cilvēku dzīvojot rokenrola kultūrā, to dievinot un idealizējot, mums vēl tāls ceļš ejams. Bet Andersons nepadodas, un arī šovasar notiks kārtējais rokenrola festivāls.
Kas gan ir rokenrola īpašais šarms? "Tas, ka vīrieši paliek vīrišķīgi, un sievietes — vēl sievišķīgākas," it kā vienkāršo noslēpumu atklāj Pits, kurš pats ar rokenrolu dzīvo jau kopš 1959.gada, kad četrpadsmit gadu vecumā sācis spēlēt kopā ar pirmo grupu.
Lasiet vēl: Noklausies dziesmu no Pita Andersona jaunā albuma