Viņš saka, ka es esmu skaista

Franču dziedātāja Patrīcija Kāsa Arēnā Rīga piedāvā mūzikas un dejas šovu Kabaret

PATRĪCIJA KĀSA savā jaunajā koncertprogrammā Kabaret neatpaliek ne no Madonnas (novērtējiet uzveduma koncepciju, kur ir svarīga katra detaļa), ne no Milēnas Fārmeres (lielās erotikas māksla), ne no Greisas Džonsas (stils un ekstravagance). Šovā, kuru franču dziedātāja Rīgā piedāvās šodien, 23.aprīlī, interesants ir viss — gan muzikālais piepildījums, gan vizuālais risinājums, gan pašas mākslinieces tēls. Viņa vairs nav tikai dziedātāja — viņa ir aktrise un dejotāja. Var just, cik personiski tuvs pašai Patrīcijai ir skatuves tēls, kurā viņa iedzīvojas.

Sievišķības triumfs

Koncerta kodols — P.Kāsas jaunā albuma Kabaret materiāls, kurā dziedātāja eksperimentē ar 30.gadu motīviem (tango, kabarē, džezs, šansons) un mūsdienu tehnoloģijām (elektroniskā mūzika un ritmi, kinematogrāfiskie trokšņi un visādas lietas no dīdžeju arsenāla). Nē, viņa nav noslīkusi eksperimentos, bet ir atradusi precīzu formulu, kā gaumīgi reanimēt retro stilu un atsvaidzināt savus hitus. Patrīcijas daiļrade sakņojas franču šansona tradīcijā, senāk viņa jau mēģināja izpildīt agresīvāku roku un amerikānisku (stila un aranžējumu ziņā) popmūziku, taču publika no viņas vienmēr gaidīja klasisko franču estrādi. Programma Kabaret tiešām bija gaidīšanas vērta, tā piepildīta ar literatūras, kino un mūzikas citātiem. Gan šansons, gan kabarē būtībā ir restorānu mūzika, izklaides žanrs, kas pirmām kārtām sola izpriecas. Patrīcija piedāvā modernu aristokrātisku kabarē, kurā viņa ir galvenā varone. (Sīkāk par koncertuzvedumu Kabaret un saviem iedvesmas avotiem P.Kāsa stāstīja intervijā Dienas pielikumam žurnālam TVIzklaide 9.aprīlī.)

Šovu atklāj hits Mon mec a moi (1988), un jau pirmajā dejā, ko izpilda P.Kāsa, viņa noliek uz lāpstiņām gan Madonnu, gan visas pārējās popdīvas. Programmu turpina jaunā albuma kompozīcijas, Patrīcijai uz skatuves pievienojas balerīna. Performancē rodas dzirksteles, kļūst skaidrs šova raksturs — ar erotiskiem, provokatīviem, pat skarbiem elementiem. Varbūt tas ir sievišķības triumfs? Patrīcija lasa rindas no grāmatas, jautājot neredzamajam sarunas biedram: "Vai kādreiz esi mīlējis sievieti? Vai esi gribējis sievieti?" Atbilde: "Nekad." Tikpat dramatiska ir arī Patrīcijas dziesma Les hommes qui passent (1990) — traģisks, izmisuma pilns stāsts par vīriešiem, kuri nāk un aiziet. Patrīcija šovā ir spēcīga, neatkarīga sieviete ar sūru likteni, ar vēstures bagāžu. Viņu jau ne ar ko nepārsteigsi, tāpēc viņa arī izskatās kā sieviete, kurai vīrieši nav vajadzīgi. Patrīcija dzied Il me dit que je suis belle (1993): "Viņš man saka, ka es esmu skaista." Bet viņa pati jau sen to zina! Dziedātāja saglabā stāju un seksapīlu, pat novelkot augstpapēžu kurpes, kad atskaņo dziesmas D"Allemagne (1988) elektronisko versiju.

Erotiskas ilgas

Koncertā ir arī viegla, dzirkstoša šarma momenti: kompozīcija Une fille de l"Est (1999) pārvēršas par diskošansonu, bet dziesma Je voudrais la connaitre (1997) valdzina ar videomākslas darbu, kurā atveidota Brižitai Bardo līdzīga jauna sieviete erotiskās ilgās. Nekad vēl popmūzikas koncertos ķermeniskā vientulība netika rādīta tik stilīgi un skaisti.

Programmas nobeigumā skan Patrīcijas pirmais un lielākais hits Mademoiselle chante le blues (1987) — dziesmas finālā Kāsa rāda vēl vienu neaizmirstamu ugunīgu deju. Savu muzikālo izrādi, kas dramaturģiski neparedz pārāk tuvu kontaktu ar publiku, franču zvaigzne noslēdz ar divām dramatiskākām, aizkustinošākām kompozīcijām. Entrer dans la lumiere (1993) — pati Patrīcija saka, ka šī ir dziesma par dzīvi un nāvi — kļūst par audiovizuālo stāstu par iekšējo nemieru: dziedātāja kustas sinhroni ar savu attēlu uz videoekrāna (tas varētu būt Deivida Linča uzņemtais klips). Šajā koncertā dejas māksla Patrīciju aizrauj ne mazāk kā mūzikā. Par atvadu akordu izvēlēta Et s"il fallait le faire (2008), kuru Kāsa 16.maijā izpildīs Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā Maskavā.4

Koncerts

Patrīcijas Kāsas šovs Kabaret

Arēnā Rīga 23.IV plkst.19.30

Biļetes Biļešu servisa tīklā