Dace Bonāte. Bērnības zeme pieaugušajiem

Pirmizrādes nervozitātei cauri spraucas arī aktrises emocionāli piesātinātā attieksme pret V.Belševicas tekstu. Viņas Bille pie skatītājiem pirmo reizi izgāja ceturtdien. "Neuzdrīkstos teikt, ka velku paralēles ar sevi. Zinu, tas nav viennozīmīgi — es pieskaros arī tam, kas citiem cilvēkiem ir ļoti personiski. Nevaru par to pateikt vairāk kā tikai — man tas patīk, mani tas aizkustina. Ja ar kaut ko tik īstu satiecies, tad to līdzi nes visu dzīvi." Par izrādes tēmām D.Bonāte runāt negrib. V.Belševicas Bille — rakstnieces bērnības triloģijas pirmā daļa — ir tik ietilpīga, ka varot tikai vēlēties, lai cilvēki nāk skatīties izrādi un paši saprot, kura no daudzajām tēmām viņiem svarīgākā. "Nejūtu vajadzību skaidrot kādam. Jā, darbs ir par personību, par laiku, par abu mijiedarbību. Tos nevar nodalīt, ne vienu, ne otru nevar likt priekšplānā. Bet man ir grūti runāt, jo vārdi ir tikai vārdi — es neesmu tāda vārda māksliniece kā Vizma. Mēs citi runājam vienus un tos pašus vārdus, bet izjūtas pēdējā laikā aizvien grūtāk spējam pārnest. Izdodas reti. Varu tikai vēlēties, lai cilvēki, kam ir interese, nāktu. Jo man tas ir pa īstam." Viens gan — aktrise izrādē negribētu redzēt klases kolektīvus, kaut Bille jau vairākus gadus iekļauta skolu obligātās literatūras sarakstā. "Man liekas, ka grāmata tiek mācīta par agru. Esmu jau teikusi, bet atkārtošu — tā nav grāmata bērniem. Tā ir grāmata pieaugušajiem par bērniem. Ir atšķirība. Ja bērni nāks ar vecākiem — jā, viņi nejutīsies atgrūsti. Bet ne klases grupas. Kategoriski. Man negribas cīnīties ar bara psiholoģiju, kuras dēļ es varētu zaudēt to, kas man patīk. Tas, kā izpaust savas jūtas, vispār ir liela problēma jauniem cilvēkiem, bet... Ir sajūta, ka mammas kaut ko nav iemācījušas. Tur jau neko nevar darīt, kādus esam viņus izaudzinājušas, tādi viņi ir. Tā patērētāju attieksme, ka viņi nāk kā uz kino ar popkornu... Citas durvis neatveras, viņi sev vienkārši uzliek griestus. Ja trešklasnieks apgalvo, ka viņam nav jāiet uz mākslas muzeju, jo — ko tas viņam dos... Un skolotājs jau neko nevar iebilst." V.Belševicas Bille savukārt prasot apstāšanos. "Mani viņa aizveda atpakaļ uz bērnības zemi. Un tā Vizmai ir ļoti skaista. Viņas divas dabas — pilsētas daba un lauku daba — abas ir tik tīras, abas tik ļoti blakus. Nezinu, kādas saknes viņa aizskar, bet manī tās atsaucas. Domāju, ka daudziem būs līdzīgi, jo tas ir ļoti latvisks darbs. Tas uz mani atstāja milzīgu iespaidu jau tad, kad lasīju pirmo reizi. Ar darbu saskāros, kad mēs visi vēl bijām atmodas eiforijā. Kad es to izlasīju, mani satrieca darba skaudrums, šīs sievietes skaudrā dzīves izjūta. Un viņas drosme tolaik, tādā laikā izlaist šādu darbu. Mani fascinēja tāda dzīves ārdēta personība." Šodien viena no galvenajām darba vērtībām ir tā valoda. "Ārkārtīgi skaista. Par to nevar vien beigt sajūsmināties. Ja cilvēks var uzrakstīt — saule vēl staipīja garus varavīkšņainus ragus, pasaule miglaini svītrota. Vai var vēl skaistāk? Un, ja padomā, kas šajā laikā, kad valda tik ļoti liels individuālisms, kad katrs sitas par sevi, mūs vieno? Teritorija, valoda. Nav nemaz tik daudz. Billei viens no šiem elementiem piemīt.