Visas daiļās dziedātājas, kurām Maestro
Nabadzīgās Romas prostitūtas Kabīrijas liktenis — līdzīgi Kerijas dzīvesstāstam — savulaik "uzpirka" Maestro Raimondu Paulu, kurš pēc Fellīni slavenās filmas scenārija izveidoja mūziklu. Dita Lūriņa koncertuzveduma pirmajā daļā dziedās Kabīrijas dziesmas, izsapņojot viņas sapni par labāku dzīvi, mīlestību un vēlmi būt uz skatuves. Uzveduma otro daļu varam saukt par Kabīrijas sapņa piepildīšanos — būs gan skatuve, gan krāšņi tērpi, gan lieliski skatuves partneri, gan dziesmas no slavenākajām Brodvejas izrādēm un pats Maestro pie klavierēm.
Vai jūties kā dīva? Raimonds Pauls soloprogrammas parasti piedāvā tikai dīvām vai — otrs variants — jauniņām dziedātājām, kuras pēc sadarbības ar viņu kļūst par dīvām.
Kad man saka — dīva, uzreiz prātā mans vīrs, kurš mani sauc par dīvu. Viņš ietur pauzi un turpina: tas ir no vārda "dīvaina".
Nacionālajā teātrī esi gan dīva, ne no vārda "dīvaina".
Kad par to runā reklāmas stilā, es tā nejūtos. Kad izkar lielo afišu pirms pirmizrādes, man ir tā: asfalt, paveries! Taču, kad ir darbu dalīšana, tad gan man ir: dodiet! Gribu visu! Varu visu!
Vai esi gājusi pie režisoriem, teikusi, ka gribi kādu lomu un vari to labi nospēlēt?
Lomu prasīšana ir ļoti bīstama. Varbūt loma, kā tā uzrakstīta, ir tev, bet režisors grib to griezt kaut kā savādāk, un tas var tevi lauzt, ko šajā brīdī, iespējams, nemaz negribi. Tas, ko es atļaujos, ir teikt, ka gribētu spēlēt to vai ko citu, ja man prasa.
Lai kāda zvaigzne tu, aktieris, būtu — šobrīd nerunāju par sevi, bet vispārīgi —, tu tomēr esi ļoti atkarīgs no režisora. Tāda ir šī profesija. Liels un varens tu varbūt esi savai publikai, bet ikdienas dzīve teātrī tevi skar kā jebkuru citu. Katra jauna loma ir no nulles, un iepriekšējā pieredze te neko nelīdz. Vienmēr, sākot mēģināt jaunu izrādi, atkal esi sešgadniekos, un liekas, šī nu vienreiz ir tā reize, kad nevarēsi. Nesanāks.
Vai ir kāds stereotips par tevi, no kura labprāt gribētu izrauties?
Man ir teikts: kāpēc tu tikai dziedi? Tu taču varētu arī spēlēt!
Varbūt to saka aiz skaudības.
(Smejas.) Domāju, ka nē! Aizdomājos, kā tas aizgājis ar dziedāšanu? Kā tas mani pārņēmis? Man no dabas nav dots dziedāt nopietnā profesionālā līmenī. Man dots tik daudz, lai es būtu aktrise ar balsi, pie kuras ir piestrādāts. Uz dziedošajām lomām skatos caur savu aktrises prizmu. Taisu uz notīm lomu, nevis izdziedu lomu.
Vai tev nekad nav bijis bail iestrēgt mūziklu nišā?
Nē, jo mūziklu Latvijā ir ļoti maz. Mums nav tādas industrijas. Taču par katru izrādi, katru projektu, kas man tiek piedāvāts, priecājos. Tur ir kustība, attīstība! Tas man ir svarīgi.
Gatavojoties šim koncertam, teātra direktors
Mēģinājumu procesā Paula slaveno zobošanos esi dabūjusi izbaudīt?
Viņš ar savu humoru kā ar pirkstu galiem pieskaras — pirmajā brīdī pat nesaproti līdz galam. Tad aizej malā, pasēdi un saproti, kā... Viņa humora izjūta ir ļoti smalka.
Tas, kāds būs rezultāts, vienmēr ir noslēpums. Tu vari izdarīt maksimālo, bet, kā zvaigznes sastāsies, nezini. Tas ir tas mākslas pieskāriens — vai nu tas notiek, vai nenotiek. Vienmēr, ja pietrūkst drosmes, jāsaprot, ka viss, ko uzņemies, tevi pilnveido, bagātina, attīsta.
Teātra vidē tu, manuprāt, izcelies ar mērķtiecību un darbaspējām, var salīdzināt ar
Jā, nu ir man tādas īpašības... Mūsu vidē gan kādreiz arī jāpasēž un vīns jāiedzer, jāpaķer fluīdi gaisā. Tas man vēl jāmācās, jo man vienmēr ir sajūta, ka sevi jādzen, jādzen, jādzen! Tā, ka brīžam pati apjūc, uz kuru pusi un kā vārdā sevi dzen.
Aktieri vērtē nevis pēc viņa gadiem, bet pēc tā, cik ilgi viņš jau ir uz skatuves. Varbūt esi vēl jauna, bet jau desmit gadu tevi zina uz skatuves, un tam ir nozīme. Teātrī pēc mūsu kursa ir vēl divi jaunāki. Mēs esam tā vidēji jaunā paaudze, viņi — jaunā, bet faktiski mans gadu skaits ar dažām jaunajām aktrisēm, neteikšu, kurām, ir pilnīgi vienāds.
Ir lomas, ko tev gribētos, bet nedod?
Tikko Radioteātrī iestudējām Sigridas Unsetes Kristīni Lavransa meitu. Tad man likās, bitīt matos, mēs te (teātrī) brīžam iestudējam dies" zina ko pusotrā plānā, bet te ir divdesmit plānu! Grods, blīvs, liels darbs. Sākām runāt, arī Lāsma Kugrēna saka, jā, ziemeļnieki taču mums radniecīgi. Tie mums nav kā karstasinīgie spāņi jāizdomā, bet vienkārši jāizjūt. To smagumu un lēnumu mēs taču labi pazīstam. To man gribas — grodu, dziļu sižetu.
Bet skatītāji nāk uz Žurku!
Es tā nedomāju. Cilvēki meklē ne tikai Žurku, viņi ir izslāpuši pēc īstām lietām. Protams, Žurku arī viņiem vajag, un es par to nemaz neraucu degunu. Teātra iekšējā kontekstā tas aktierus piespiež atgriezties pie 1.kursa — uztaisīt novērojumu, un pēc tam to attīstīt kā parodiju. Nav tā, kā dzirdēts, ka aktieri sevi degradē ar šādām izrādēm. Nē. Viņi vienkārši atgriežas pie savas skolas. Tas ir žanrs! Tas ietilpst teātra jēdzienā.
Viesturs Kairišs noskatījās Žurku un teica: ārprāts, ka varētu aktierus nopietno izrāžu mēģinājumos dabūt tik vieglprātīgus! Paraut viņus šitā vaļā, lai brīvāk tiktu pie rezultāta.
Kā tu jūties, kad tavs teātris tiek kritizēts? Daudz kritikas tika programmai Sapnis par Latviju šosezon.
Tas ir personīgi, protams. Ne tik ļoti, kā dzirdot kritiku tieši par manis pašas darbu, bet tomēr. Meklējām nosaukumu koncertam (D.Lūriņas autorprogrammai ar R.Paulu — A.B.-R.) un, zinot, kā visiem krītam uz nerviem ar savu Sapni par Latviju, nolēmām, lai būtu sezonas beigās Sapnis par Brodveju!
Ironizējāt.
Tā ir tīra manta! Jebkurš dziedošs, dejojošs mākslinieks — simboliski — sapņo par Brodveju. Tiecas uz to kvalitāti, vērienu. Tas ir arī sapnis par skatuvi kā tādu... krāšņiem tērpiem, orķestri aiz muguras. Un arī ironija par Sapni par Latviju: jūs nolikāt mūs, bet mēs varam sapņot arī par Brodveju! Par mūsu sapņiem jūs nevarat mūs nosodīt.
Latvijas teātros ir dīvas?
Rēzija, protams, ir fenomens. Guna Zariņa arī.
Divi uzvārdi tikai?
Tas ir pareizi. Mums dīvu un zvaigžņu fenomens tiek pārlieku kultivēts. Vēl jau ir kāda lieta... Darbu teātrī dara kopā. Jaunās izrādes nosaukums ir Ditas Lūriņas solokoncerts, bet es jau tajā nebūšu viena. Tur būs arī mani kolēģi, bez viņiem izrāde nebūtu iespējama.
Vai tagad tu kā īsta dīva nemet viņiem mežģīņu mutautiņu pie kājām, sak, arī cilvēki?
Nē! Vienalga, kas ir izrādes nosaukumā, bet partneri ir vajadzīgi kā ēst. Bez viņiem tu neko nevari.
Dienas režīms tev diezgan saspringts: mēģinājumi, izrādes, televīzija, haltūrdarbiņi un vēl ģimene. Kā tiec ar visu galā?
Dēls Ernests man nāca īstajā brīdī. Uz kastingu Vestsaidas stāstā gāju vēl ar vēderu. Uz citu izrādi es nesaņemtos tādā brīdī, bet Bernsteins — tas bija mans sapnis. Man zvanīja, aicināja trīs reizes. Sākumā teicu, mīļie cilvēki, bērnam būs divas nedēļas pirmizrādē! Es taču to nevaru! Tomēr beigās pierunāja. Domāju: ja nevarēšu, tad nevarēšu. Tā dzīvoju no mēģinājuma līdz mēģinājumam. Līdz pat pirmizrādei. Bērns ļoti iemāca koncentrēties un pārslēgties.
Protams, arī man gadās brīži, kad noplīstu. Taču Dievs un cilvēki vienmēr pasniedz roku. Trakajā skrējienā ir viegli apjukt, pazaudēt prioritātes. Tāpēc ik pa laikam jāapstājas. Jāpieslēdzas sev.
Ir piedāvājumi, kam atsaki?
Ļoti daudz.
UgunsGrēkam joprojām saki jā.
Jā, tam gan neatsaku! Strādāt ir ļoti interesanti. Ja man būtu cits partneris, ne Ģirts (Ķesteris — A.B.-R.), stāsts būtu pavisam citāds. Viņš visu laiku liek domāt, kā es varētu starāties (no angļu val. starring — spēlēt nozīmīgu lomu) viņam pretī. Ar Neprāta cenu bija tā, ka man piezvanīja, kad staigāju ar ratiņiem pa parku. Nu nē, es domāju. Ļaujiet vismaz padomāt! Tikko bija beigusies Vestsaida.
Kad aktrise paliek stāvoklī, viņai liekas, ka viņa nevienam pēc tam vairs nebūs vajadzīga. Manā gadījumā tieši otrādi. Visas lielās sapņu lomas nāca uzreiz pēc tam.
Lielas pārdomas par to, kas dzīvē svarīgs.
Ja bērnam jādzimst, tad jādzimst. Kuru pasaules kārtībā interesē, ka es gribu spēlēt teātri?! Dievs taču mani nesūtīja uz zemi, lai es, zobus sakodusi, spēlētu. Kaut arī Viņš zina, cik ļoti man šis darbs patīk. Paga, paga, Viņš man saka. Tu esi sieviete. Tev jādzīvo arī tava sievietes dzīve.
Ernests tiešām atnāca īstajā brīdī. Ja man nebūtu dēla, es izdarītu nevis vairāk, bet mazāk teātrī. Protams, brīžiem grūti. Vakar viņš man saka: neej uz to teātri. Es atbildu: dēliņ, vēl vienu nedēļu, tad tu atnāksi uz koncertu un redzēsi! Es neiešu uz tavu koncertu, viņš man saka. Viņa pēc tas koncerts varētu nebūt, kaut tikai es būtu mājās.
Kāpēc tevi ņem visur? Tu esi pieprasīta aktrise.
Darba pietiek, bet... nosauciet manas lomas šajā sezonā. (Pauze.) Šīs sezonas sākumā bija izrāde Skola, kurā es biju "desmitajā plānā". Man ļoti patika šī izrāde, bet ne par to ir stāsts. Vēl man šosezon bijusi izrāde Pīles lidojums klusumā. Un tagad koncerts.
Tā ir tikai tāda sajūta, ka man ir lomas un esmu visur. Pašai varbūt šķiet, ka mani nevienam nevajag. Protams, bez darba nesēžu. Ir izrādes. Ir seriāls, kas patīk. Bet, ja man personīgi prasa, tad nav sajūtas, ka bez manis nevarētu iztikt. Labas, grodas lomas man tiešām gribētos.
***
Ditas Lūriņas muzikālā programma Sapnis par Brodveju
Pirmizrāde 26.maijā. Koncerti skanēs arī 3. un 5.jūnijā. Koncertā piedalās Raimonds Pauls, Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā, kā arī Nacionālā teātra aktieri Mārtiņš Egliens, Kaspars Zvīgulis, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Egils Melnbārdis, Uldis Anže, Arturs Krūzkops, Ivars Kļavinskis, Ainārs Ančevskis, Mārcis Maņjakovs, Gundars Grasbergs, Juris Hiršs u.c.
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā
Ls 1—15