"Leņķis atnācis," Kustību teātra nodarbībās ieraugot Dzintaru Krūmiņu, iesaucās Ansis Rūtentāls. Tieviņš, garš, ar uzrautiem pleciem — tāds toreiz izskatījās Animācijas filmu studijas Dauka mākslinieks un topošais kinorežisors. Cits, iespējams, būtu apvainojies un devies prom. Taču Dzintaram unikālā mīma sacītais lika iztaisnot plecus. 1978.gadā dibinātajam A.Rūtentāla Kustību teātrim Dz.Krūmiņš piepulcējās deviņdesmito gadu sākumā, kad izturēja iestājpārbaudījumus Kultūras akadēmijas Kinorežijas fakultātē. Ansis viņam, tāpat kā citiem "kustoņiem" kā savu trupu dēvēja Rūtentāls, kļuva par skolotāju ar lielo burtu. 27. — 29.maijā A.Rūtentāla Kustību teātris svinēs 30 gadu pastāvēšanu ar vairākām izrādēm Dailes teātra Mazajā zālē.
Bez sudraba karotēm
"Sapratu, ka man tas nenormāli interesē," atceroties pirmo nodarbību pie A.Rūtentāla, stāsta Dz.Krūmiņš. Viņu aizrāvis, ko ar ķermeņa palīdzību, bez vārdiem, spēj izstāstīt skatītājiem mīms. "Tu visu saproti, un tajā pašā laikā domā: nez, ko ir sapratis blakussēdētājs — vai arī to pašu?" Ķermeņa valoda ir universāla, uzskata režisors. Katrs skatītājs notiekošo atšifrē pēc savas pieredzes. "Cilvēkiem ir interesanti domāt līdzi. Interesanti, ka nav ar sudraba karotīti viss saliets mutē." Vai cilvēku, kuri labprāt sasprindzina smadzenes, joprojām ir daudz? Dz.Krūmiņš uzskata, neskatoties uz smagajiem politiskajiem apstākļiem, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados mīmiem bijis daudz vieglāk strādāt. Arī aizraujošāk. "Skatītāji bija pieradināti domāt. Radošie cilvēki vienmēr bija meklējumos: kā pateikt kaut ko mazlietiņ vairāk? Kā izlavīties caur aizliegumu labirintiem un smalki strādāt." Mūsdienu pasaulē ir kapitālisma nosacīta visatļautība, uzskata Dz. Krūmiņš. "Ja tu kaut ko nevari pārdot, tad tevis nav. Visu nosaka tirgus." Vai A.Rūtentāla Kustību teātra "kustoņi" mūsdienu skatītājam spēj sevi labi pārdot? Režisoram nav viennozīmīgas atbildes. Pirms pāris gadiem piedaloties Kustību teātra festivālā Leipcigā ar izrādi Bendes meitiņa Latvijas "kustonīši" pārpratuma pēc programmā ierakstīti pie bērnu izrādēm. Atnākušas mammas ar saviem mazajiem, pusaudži, jaunieši. Mīmi saķēruši galvu. Izrādes noslēgumā, kad bendes meitiņa upurē savu dzīvību cita labā, zāle saviļņojumā aizturējusi elpu. Iešņukstējies kāds astoņus gadus vecs puisītis. Dz.Krūmiņam pašam gribējies raudāt. Eksistenciāli nozīmīgā tēma, ko viņi stāstījuši ķermeņa valodā, bijusi saprotama visiem. Pat bērniem. Svarīgākais, ko Ansis "kustoņiem" iemācījis — spēt vienmēr dzīvē atbildēt uz jautājumu: kāpēc? "Neko nedrīkst darīt tāpat vien. Nekas nenotiek tāpat vien," stāsta Dz.Krūmiņš. Kustību teātris viņam savā laikā izsitis nedrošību. "Ja pie Anša kāds teica: "Es to nevaru! Es negribu!" viņš ātri vien no teātra pazuda," atceras režisors.
Bijusi nežēlīgu uzņemšanu
Deviņdesmito gadu nogalē, kad no dzīves aizgāja A.Rūtentāls, "kustoņi" bija apjukuši. "Daudzi domāja: vai ir jēga turpināt?" atceras Dz.Krūmiņš. Viņš tolaik strādāja Animācijas filmu studijā Dauka un pasniedza kustību mākslu teātrī Skatuve. Pamazām "kustoņi" saņēmās. Saliedējās jaunām radošām iecerēm gluži kā A.Rūtentāla Kustību teātra zīme: apli veidojošas mīmu dūres. Vadības grožus 2000.gada rudenī uzņēmās Dz.Krūmiņš. "Uztaisījām vienu izrādi, otru. Pamazām viss saslēdzās, sāka ritināties uz priekšu." Bija nepieciešami jauni mīmi. Vecie "kustoņi" uztaisīja nežēlīgu uzņemšanu. Vairāk nekā trīsdesmit jauni cilvēki, kuri atnāca uz konkursu, bija iedvesmas pilni kļūt par aktieriem tūdaļ. Taču pirmajā nodarbībā skaistas grozīšanās pa skatuvi vietā viņi dabūja pārbaudījumu: vienmuļu, fiziski smagu vingrošanu. "Pēc pirmā pārbaudījuma pazuda pieci cilvēki. Pēc otrā vēl vairāk. No visa bara tagad palikuši četri cilvēki." Dz.Krūmiņš stāsta, ir aizraujoši jaunajiem cilvēkiem mācīt ne tikai ķermeņa valodu, bet arī — domāt. Strādājot ar jaunajiem teātrī Skatuve, viņš atskārtis, ka jaunā paaudze par dzīvi spriež vienkārši. Ar iztēli ir tā, kā ir. Līdzīgi kā savā laikā Ansis, tagad Dzintars jaunajiem māca atbildēt uz jautājumu: kāpēc? Sīkumos saskatīt būtisko. Par to stāstīs arī izrādes, kuras nākamnedēļ redzēsim Dailes teātrī. Anša vecie "kustoņi" izveidojuši A.Rūtentālam un Ā.Geikinam veltītu izrādi Ēna. Katrs "kustonis" kāps uz skatuves ar perfomanci. Būs iespēja novērtēt arī jaunos "kustonīšus". "Pēc tam sāksim domāt par nākamo teātra desmitgadi," stāsta Dz.Krūmiņš. Tad pats par sevi pasmejas — to pateicis tik viegli. Par darbu domājot 24 stundas diennaktī. Reizēm pat draugi, atpūšoties pie kafijas tases, aizrāda: Dzintar, beidz domāt par darbu!