***
Jāņuzāles un vainagi
Nākamā lieta ir jāņuzāles, kas atrodamas visur, pat aizskatuvē. Viss teātris smaržo pēc mazliet apvītušām jāņuzālēm, piemēram, kalmēm, kas saglabājušās no iepriekšējām izrādēm. Un kur nu vēl mūsu zāļu sievu vītie vainagi! Zinu, ka viņas pirms izrādēm agri no rīta dodas uz pļavām, kur lasa jāņuzāles, un pēc tam visiem izrādes dalībniekiem pin vainagus. Tad tie pirms izrādes ir glīti salikti, un mēs katra varam izvēlēties smukāko. Tiesa, Antonijai allaž ir atlikts īpašs vainadziņš...
Protams, man Jāņi katru gadu sanāk mazliet garāki nekā parastiem cilvēkiem — tos svinu apmēram nedēļu, bet pie tā jau esmu pieradusi.
***
Orķestris un Skroderdienu pirmie akordi
Kad sāk skanēt Skroderdienu Silmačos mūzikas pirmie akordi, vienalga, lai kur es atrastos — frizētavā vai citur, tie uzreiz liek savākties un būt gatavībā iziet uz skatuves. Varbūt to var salīdzināt ar nodrillēto teicienu par cirka zirgu, kuram arēnas smarža liek trakot... (Smejas.) Bet tā tiešām ir. Kad dzirdu pirmos akordus, jūtu, kā nāk enerģija. Domāju, skatītājiem zālē ir līdzīgi, un mums iznāk lieliska enerģijas apmaiņa!
***
Kabatlakatiņi ar monogrammu
Nevaru apgalvot, ka esmu čakla rokdarbniece, bet saistībā ar Skroderdienām man tapuši divi mutautiņi. Izrādē ir aina, kurā Antonija Dūdaram apsien ap pirkstu mutautiņu. Pirmajos gados rekvizitores man lika tik lielus kabatlakatiņus, ka reiz teicu — nu tad dodiet man dvieli! (Smaida.) Reiz izdomāju, ka uz mutautiņa mēģinājumu un izrāžu laikā varu uzšūt monogrammu... Kad amats bija rokā, nākamajā gadā jau kabatlakatiņu apdarināju pat ar cauro vīli. Man bija ideja, ka šos abus kabatlakatiņus varētu kādreiz uzdāvināt Teātra muzejam — kā pašas darinātus. Vēl esmu secinājusi, ka smalkie rokdarbi ļoti nomierina — tie ir gluži kā meditācija, kuras laikā galva var atpūsties. Izrāde ir pietiekami gara, un, tā kā man visu laiku nav jābūt uz skatuves, emocijas izšķiežu nevis brīvajos brīžos skraidot pa teātri, bet, piemēram, tamborējot vai izšujot.
***
Meijas pie teātra
Šajās dienās, kad ir ļoti daudz darba — daždien jānospēlē pat divas izrādes —, pirmā iedvesmojošā lieta ir meijas pie mana mīļā teātra fasādes. Un kad vēl sajūtu šo smaržu! Tā noskaņo pareizā virzienā, un saprotu, ka Skroderdienas Silmačos tiešām ir sākušās.
***
Slavenās pankūkas
Tiem, kas spēlē Silmačos, pankūkas ir gauži tradicionāla lieta — tās pašas, ap kurām ņemas Bebene un Pindacīša un ar kurām labprāt panašķojas arī citi izrādes dalībnieki.
Mēs jau zinām, kuras rekvizitores tās cep — viņām ir sastādīts slīdošais grafiks. Un jācep daudz, īpaši tajās dienās, kad ir divas izrādes... Pankūku smaržu tiešām varu saukt par iedvesmojošu!
Atzīšos, ka man plānās pankūkas ļoti garšo, taču ikdienā diemžēl pietrūkst laika tās cept. Toties Silmaču laikā pankūkas dabūju saēsties pietiekami, un tad jau vasarā ik pa brīdim cepu arī pati.