Miris Latvijas Nacionālā teātra aktieris Ēriks Brītiņš

Londona “Mārtiņš Īdens”,1948), Paks (V. Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, 1954), Viktors (A. Afinogenova “Mašeņka”, 1952), Tomašs (J. Ļutovska “Ģimenes lieta”, 1955), Andrejs (Ā.Alunāna “Visi mani radi raud”,1959), Oto Kesters ( Ē. M. Remarka “Trīs draugi”, 1963), Alnis (A. Brigaderes “Lolitas brīnumputns’, 1966).Īpaša vieta mākslinieka daiļradē bijusi Rūdolfam Blaumanim (rakstnieka maskā ar viņa tekstiem izgāja prologā un starpspēlēs 80-tajos gados “Skroderdienu Silmačos” izrādēs) un viņa varoņiem – Juris (”Ļaunais gars”,1953), Pičuks, Rūdis un Pindaks (”Skroderdienas Silmačos”, 1955, 1969, 1975), Pičuks (”No saldenās pudeles”,1958), barons Mēvenšterns (”Ugunī, 1982). Stereotipu par Ē. Brītiņu kā vienas šauras lomu nošķiras aktieri lauza spilgtais Francijas dofīns A. Upīša “Žannā d’Arkā’’(1962), paverot ceļu raksturlomām: Klunksins (K. Sajas “Tātad dzīvoju”,1972), Vinčenco (Ē. Skarpetas “Skrandaiņi un augstmaņi”, 1978), Aleksandrs (H. Gulbja “Alberts”, 1983), Tālis Mautulis ( P. Putniņa “Ar būdu uz baznīcu”, 1987 un “Ardievu pie zemes”, 1990), Vutke (F. Arnolda un E. Baha “Atpūta “Paradīzē”,1997). Ē. Brītiņš piecdesmit gadu garumā bija Latvijas Nacionālā teātra tradīciju uzturētājs un kopējs. Īpašs viņa nopelns bija T. Valdšmita iedibinātās neoficiālās kopas “Ļembastnieki” uzturēšana, kuras galvenais uzdevums – neļaut gaist aizsaulē aizgājušo teātra mākslinieku piemiņai. Ē. Brītiņa balss tembrs, viņa skatuves runas tehnika un vokālā prasme daudz izmantota Latvijas radioteātrī. Ar viņa pasaku varoņu ierakstiem (”Trīs siventiņi”, “Runcis lielībnieks” u.c.) izaugušas vairākas paaudzes. Kā režisors veidojis arī radio iestudējumus, piem. M. Kaudzītes “Jaunie mērnieku laiki”, J. Jaunsudrabiņa “Ezermaļu krokodils”, Andreja Upīša “Reinis un Jūle” u.c. Īpaši populāra kļuva viņa un publicista R. Ādmīdiņa satīrisko raidījumu sērija “Saulgožu pagasta ainiņas”.