No groteskas ieslīgst "estrādiskā" izpildījumā

Biju uz šīs izrādes ģenerālmēģinājumu. Patika gandrīz viss. Ir tematika,kas man nešķiet pieņemama,bet izrāde kā tāda bija laba. Par formām nespriežu-man likās,ka viss saiet kopā.

Silvija Estrada no estrādes.

Nekāda naida vērtējumā neatrodu,lai gan pēc inerces cerēju to izurbt. Par garlaicību,kā arī apstākļiem,kas to izsauc,kā arī iemesliem,kas nemaz nav saistīti ar teātri un konkrēto izrādi, varētu diskutēt, ja nebūtu svētku laiks. Priecājos,ka forma, kādā pasniegts viedoklis, nav aizskaroša. Tas ir ne-maz. Mēs esam samērā sadalījušies-vieni, kā reize, neuztver, otri atkal ir augstākās izglītības nogurdināti, trešie kaut kur dodas,lai būtu prestiži... Vispār man patīk uzstādījums, ko būtu jāizmanto, " taisot" izrādes: Pirmais līmenis- tiem, kas saprot,zin- ar sirdi un prātu, uztver, novērtē mākslas darbu veselumā,otri, kas nesaprot, bet uztver emocionāli, jūtu plāksnē un trešie,-kuriem interesē iepakojums- raibums,maigums raibās ainās, ar visādīgām fiņķi-kļuškām. Ideālā variantā izrādei vajadzētu spēt apmierināt visus trīs. Protams,paliek atklāts jautājums, vai māksliniekiem neuznāks izteiksmes līdzekļu un tos ražojošā korpusa vājums,kad visus būs apmierinājuši. Es, piemēram, zinu no drošiem avotiem, ka nākšot vesels mesiju pulciņš labvēļu, un sirsnības strautos apmazgātu idivīdu, kuri tad novērsīs jebkuru konflikta situāciju, kas varētu rasties teātra, skatītāju un kritikas aplocē, turklāt jau pašā iedīglī! Sataisīsim tik sirdis, tas jau būs!

Jā, Radzobes naids pret Gruzdovu, Rogu, Freibergu un vēl vairākiem režisoriem ir kļuvis hrestomātisks. Varbūt redakcijai derētu šad tad nomainīt vienīgās patiesības nesējas klātbūtni uz kādu citu. Protams, viņas epigoņu bars šadai nomaiņai nenestu nekādus augļus.