Mērķis cēls — uztaustīt mūsdienīguma, aktuālās teatrālās elpošanas pulsu tepat un kaimiņos. Agrāk šos tradicionālos Baltijas valstu "tautu draudzības svētkus" sauca cerīgā vārdā — par Baltijas teātru pavasari, un tā zemtekstā reizumis jautās Baltijas brālīgo republiku lepnās savrupības spīts. Atjaunotnē tas skan lietišķi un lakoniski: Baltijas mūsdienu drāmas festivāls Skats 2008, kurš startē 10.septembrī ar divām "ceļojošā festivāla" šīsreizes mājinieku, latviešu Nacionālā teātra izrādēm — Viestura Kairiša Mērnieku laikiem un Indras Rogas Smiltāju mantiniekiem (Leldes Stumbres luga Mājās),
12.septembrī — Lietuvas teātra diena (režisora Jona Vaitkus iestudētā Petra Vaičūna luga Patrioti un Bena Šarka režisēts Ģintara Grajauska darbs Kas paliek, kad nekas nav palicis). 13.septembrī — divas izrādes no Igaunijas (Margusa Kastepalu uzvedums Boulgakoff pēc Jāna Unduska drāmas un Kalju Komisarova režijas darbs The Heroe/Varonis — Marta Kivastika luga).
Katra valsts, šķiet, šoreiz tiešām piedāvā ne vien kvalitatīvu teātra skatāmvielu, bet nopietnu skatu uz latviešu, leišu un igauņu tā dēvēto nacionālās identitātes psiholoģisko "gēnu" jebšu mentālo pašsajūtu, — tagad un te, bet talkā ņemot mantoto mūsu komplicētās vēstures pieredzes retrospekciju (turklāt itin visās sešās baltiešu izrādēs, kā sazvērējušies!). Skats 2008 neiztiek arī bez sacensības — konkursa starptautiskā žūrija vērtēs un izvēlēsies labāko (precīzāko? problēmiskāko? mākslas ziņā izcilāko? skandalozāko?) mūsdienu drāmas skatuves zīmi.
Interesanti, ka ar līdzīgām problēmām — izmisīgiem eiropeiskās identitātes meklējumiem — sastopas arī "Eiropas čempionāts dramaturģijā" — Vīsbādenē notiekošā teātra biennāle New Plays from Europe/Jaunās Eiropas lugas, kas ir prestižākais mūsu kontinenta aktuālākās teātra dramaturģijas notikums. Lūdzu krievu autoritatīvo kritiķi Romanu Dolžanski ar svaigāko Vīsbādenes vēsmu introspekciju komentēt stāvokli mūsdienu drāmā.
"Tas var šķist glaimojoši, taču pati karstākā tendence ir, ka lielās Eiropas dramaturģijas — no angliski, vāciski, franciski rakstošām lielvalstīm — izskatās apgurušas, idejiski izpumpējušās. Viss vitālais spēks, oriģinalitāte un enerģija nāk tieši no mazajām valstīm. Protams, šāds konceptuāls uzstādījums (ka mazo zemju drāma Eiropā rullē!) var izrādīties šo drāmas Eiroparlamentu 20 gadus vadījušo ievērojamo, klasiķu kārtā iecelto līderu — režisora Manfreda Beilharca un rakstnieka Tankreda Dorsta — atlases kritēriju kaprīze. Kā savulaik absolūti ekstravagantais Dorsta paziņojums, ka ģeniāls teātra teksts ne vienmēr nozīmē tradicionālu lugu, ko viņš spoži nodemonstrēja, uzaicinot uz Vīsbādeni Alvja Hermaņa kontrolēto aktieru bezvārdu etīžu vakaru ar nosaukumu Garā dzīve, kas nu patiešām ir pazīstams hrestomātisks dramaturģijas paraugs visā pasaulē. Diumvirāts Dorsts+Beilharcs prot pārsteigt — arī šoreiz tika sludināta, manuprāt, lieliska ideja: aktuālajam teātrim jāatsakās no pilnīgi jebkuriem dramaturģijas žanru ierobežojumiem, par auglīgāko izvēloties t.s. procesuālo mākslu. Vīsbādenē burtiski uz urrā aizgāja igauņu teātra NO99 priekšnesums Gorjachije estonskije parni (tieši tā krieviski to sauc), asprātīga aktieru improvizācijās tapusi izrāde par demogrāfisko jautājumu risinājumu, kad pildīt valstiski stratēģisko uzdevumu — tikt pie bērna — var un drīkst jebkuriem līdzekļiem! Paradoksālā kārtā tieši šī izrāde strauji novecojošajā Eiropā izrādījās burtiski sprādziens — nav nācijas, kura tagad nedrebētu bailēs no reālas izmiršanas. Otrs "sprādziens" bija izrāde no Nīderlandes — Vai tad es meloju? Trīs aktieri kā klauni atdarina kādu dokumentālu filmu, kurā amerikāņu mazpilsētu iedzīvotāji ar sociālu akciju cenšas izrādīt savu līdzjūtību pret holokaustu. Lai pieminētu ebreju iznīcināšanas upurus, viņi nolēma savākt saspraudes — katram upurim pa spraudītei!"