Aizmirstie pavāri

Jutos pacilāts. Nevis satura dēļ, kas vietumis ir tīri asiņains, bet gan tādēļ, ka guvu apliecinājumu —ja mūsu jaunā paaudze tā tuvosies savai vēsturei, tad spēsim gāzt kalnus. Una Bergmane apcer bieži pieminētas, bet maz analizētas latviešu politiskās partijas — Latviešu sociāldemokrātu savienības vēsturi. Tā nav sajaucama ar Latvijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju, kuras pēctece vēl šodien, reizēm sekmīgāk, reizēm nemākulīgāk piedalās valsts politiskajā dzīvē. Savienība savā pastāvēšanas laikā vairākkārt izmaina veidolu, bieži nespēdama vienoties ap partijas programmu, tās formulējumu un pielietojumu. Bet tā ir svarīga sastāvdaļa mūsu valsts tapšanas vēsturē, kaut arī to maz pieminējām nesenajās deviņdesmit gadu svinībās. Pateicoties Unas Bergmanes stāstījumam, mūsu politiskā vēsture laika posmā pirms un valsts tapšanas brīdī paveras jaunā gaismā. Daļējs iemesls meklējams Bergmanes ļoti interesantajos avotos, it sevišķi vēstulēs, kas laba tiesa lasītas Liepājas muzeja arhīvā, mūsu vēstures stāstījumam pēkšņi pievienojas dzīvas, reti pieminētas personības. Šīs personības ir raibas. Partija piesaista gan darītājus, kas mērķus triepj viegli izprotamās krāsās, gan ļoti apdāvinātus politiskās domas veidotājus. Šo politisko domu pretvalstiskā rakstura dēļ tā laika Krievijā daudzi partijas veidotāji atradās ārzemēs. Partijai bija savas smēdes Londonā, Šveicē un Amerikā. Nogrupējumu starpā bija ciešs kontakts. Dažbrīd rodas sajūta, ka viņi sazinājās tāpat kā mēs šodien. Jo ātrāk ziņas pārskrēja pasauli, jo lielāks to iedarbības spēks. Jo lielāka degsme, jo lielāka uzskatu sadrumstalotība. Partijas divi nozīmīgākie vadītāji Ernests Rolavs un Miķelis Valters. Katra dzīves stāstu viegli varētu pārvērst aizgrābjošā filmā ar saraustītu fabulu: pagrīdes darbība, bēgļu gaitas, izdevējdarbība, slepenas literatūras izplatīšana, terors. Pirmajā posmā partija pastāv kā starptautisks saziņas tīkls un aizliegtas literatūras fabrika. Piektā gada revolūcijas laikā tā kļūst par nacionālās domas kalvi. Pēc revolūcijas apspiešanas tā pārvēršas par teroristu darbības koordinācijas centru. Tā nespēj sadarboties gandrīz ne ar vienu. Vienubrīd tā izdod kailus, šaušalīgus uzsaukumus. Otrubrīd tā var Jāņa Akuratera un Kārļa Krūzas vadībā izdot literārus žurnālus. Trīs reizes, pulcējoties Briselē, tā pārveidojas. Brīžiem tā nespēj skatīties vairāk kā dienu uz priekšu, citreiz sauc — kas gan ir gadi tautas vēsturē! Vienās krustcelēs tā izceļ agrāro jautājumu, citās nacionālo. Reizēm aizstāv proletariātu, reizēm tautu. Visjuceklīgākais posms ir tieši valsts proklamēšanas brīdī. Partijas lielais ideologs Miķelis Valters to pamet. Partija izvairās gan no nacionālistiski, gan no boļševistiski noskaņotiem politiķiem, sludinādama trešo ceļu un apgalvodama, ka tā ir īstā strādniecības un zemniecības pārstāve. Valstij nostabilizējoties, vairums partijas biedru pārsteidzoši viegli pamet savas iepriekšējās ideoloģiskās bruņas un sāk kalpot jaunajai valstij. Ka tik kas līdzīgs nenotiek ar šodienas politiskajiem darbiniekiem!