Londonā notiek revolūcija — Čelsijā un Kensingtonā, divos no tās bagātākajiem rajoniem. Revolucionāri ir vidusšķira, jaunais proletariāts, tāpat kā rūpnīcu strādnieki pirms simt gadiem. Ielās deg viņu pašu aizdedzinātie sābi un volvo. Saceļas dabas draugi, autostāvvietu revolucionāri, trešās pasaules un mājdzīvnieku aizstāvji. Patērētājsabiedrības absurds, perversā veidā novests līdz tā loģiskajam galam, ir Džeimsa Greiema Balarda literārā specialitāte. Tūkstošgades ļaudīs, Balarda latviski nupat publicētajā pirmspēdējā romānā, tādējādi atspoguļojas latviski agrāk izdotā romāna Kokaīna naktis tēmas. Vienīgi šajā romānā nevar nepamanīt, ka tās autoram, kurš citkārt radījis drūmas apokaliptiskas ainas, ir bijis ļoti jautri, to rakstot. Tas arī ir vienīgais jaunais šajā melni komiskajā romānā.
Deivids Mārkems ir korporatīvais psihologs, biroja emocionālās dzīves un vidējā līmeņa vadītāju garīgo problēmu eksperts, Bbc televīzijas seriāla Neirozinātnieks lūkojas uz Dievu līdzautors (vai tas nesasaucas ar "bezdievi" Ričardu Doukinzu?). Viņa komfortablo dzīvi pārtrauc sprādziens Hītrovas lidostā, kurā bojā aiziet viņa bijusī sieva. Iesaistījies izmeklēšanā, viņš nonāk kontaktā ar vidusšķiras dumpinieku grupu, ko vada Ričards Gūlds, diskreditēts pediatrs, "nepareizais", kas studentu gados nav gājis uz lekcijām un staigā uzkrītoši novalkātās drēbēs. Gūlds zaudējis darbu, jo ļāvis sev padotai medicīnas māsai apmierināt pacientus — zēnus ar bojātām smadzenēm. No revolūcijas brīvajos brīžos Gūlds uzved Karalieni Diānu, lugu bērniem ar Dauna sindromu. "tā ir jauka, bet garlaicīga. Sniegbaltīte, ko pārrakstījis Harolds Pinters," kā Mārkemam norāda Keja Čērčila, ekscentriska "revolucionāre", filmu teorijas pasniedzēja universitātē un sarkanvīna baudītāja ar pelnu krāsas matu ērkuli.
Lidostu cilvēki
Mārkems, nejuzdamies ērti savā dzīvesveidā (mājas cilvēks, ar simtiem mazu pieķeršanos), ļauj dumpiniekiem sevi izmantot. "kad piebiedrojos demonstrācijai, kas protestēja pret eksperimentiem ar dzīvniekiem vai trešās pasaules parādiem, es jutu, ka dzimst primitīva reliģija, ticība, kurā tiek meklēts dievs, ko pielūgt," viņš atklāj. Viņš gan arī cieš — viņu pārpratuma dēļ nospārda kaķu mīlētāji ("saprotiet, nekas cits neizraisa vardarbību kā mierīga demonstrācija.").
Dumpinieki nāk no pasaules, kur mīt globālās vidusšķiras parodijas — aizrautīgs senlietu tirgotājs, turīgas lesbietes, nodzēries Concorde pilots, gaudulīgi trockieši, "moderns" garīdznieks neskūtiem vaigiem un motociklista jakā un New Age pārstāvji, kam šķistu saprātīgi veikt akmens laikmeta saulgriežu rituālu tirdzniecības centrā. Maza kapela atspoguļo Čelsijmarīnas garīgās vajadzības. Policistiem mēģinot atgūt kontroli pār nepaklausīgajiem mietpilsoņiem, viņi tiek nomētāti ar pludmalēs vāktiem "piemiņas" akmentiņiem. Čelsijmarīnā mīt cilvēki, kas saprot, kur viņi dodas, vienīgi tad, kad kāpj lidmašīnā. Ceļošana ir pēdējā fantāzija, ko viņiem atstājis Xx gs., mānīgā ilūzija, ka kaut kur aizbraucot, atgūsi sevi.
Jo vardarbīgāk, jo labāk
Pret ko šie vidusšķiras pārstāvji, tagad sevi lepni dēvēdami par "jaunnabagiem", protestē? Sākotnēji pret to, ka, apmierinot savas dārgās iegribas, ir uzņēmušies nepanesamas parādsaistības, ka viņiem ir augsti komunālie maksājumi un viņu ekskluzīvo rajonu apkalpo "sliktāk" kā "zemākās", neintelektuālās vidusšķiras apdzīvotos rajonus. Bet dziļākā būtībā viņi jūtas apspiesti: "pamēģini piedzerties, kad skolā jāsaka runa, vai izspēlēt viegli rasistiskus jociņus labdarības dienā. Pamēģini nepļaut mauriņu un nekrāsot savu māju vairākus gadus. Pamēģini dzīvot kopā ar pusaudzi vai gulēt ar savu padēlu…," gaužas Keja. "mēs dedzinām visas grāmatas un kroketa āmurus, un labdarības ziedojumus. Kas nāks to vietā?" iebilst Mārkems. "nolemsim, kad pienāks laiks," atbild Keja.
Cilvēki nav radīti, lai tiem būtu ērti. Mums vajag spriedzi, stresu, nedrošību — tāds ir šo revolucionāru moto. Lai tiktu ārā no garlaicības, nepietiek ar to, ka viņus apņem "lesbietes, heroīns, traki modes preču veikali, dīvaiņi, kas izliekas par popzvaigznēm." Revolūcijas mērķis ir divdesmitais gadsimts. "mēs nopirkām pasaules draņķīgos sapņus un tagad nevaram pamosties," saka Keja. Uzlaist gaisā videoveikalu, pielikt uguni Nacionālajam kinoteātrim — pilnīgs absurds. Bet tikai tas viņiem ļauj justies brīviem. Un drīz deg ceļojumu aģentūras, Pret a Manger sendviču veikali; "teita galerija, Karaliskā akadēmija, Heivarda... tas ir vidusšķiras Volts Disnejs," saka Keja. Ir līķi. Tiek nošauta televīzijas komentētāja (norāde uz Džilu Dando, ko pirms kādiem gadiem nošāva kāds trakais.)
"ir ārkārtīgi vajadzīga bezjēdzīga rīcība, jo vardarbīgāka, jo labāk. Cilvēki saprot, ka dzīve ir bezjēdzīga, un saprot, ka tur neko nevar darīt," saka revolucionāru vadītājs Gūlds, kuru Keja raksturo, norādot, ka viņa prāts ir apbrīnojami skaidrs tāpat kā tiem bērniem ar bojātām smadzenēm, par kuriem viņš rūpējas. Savā ziņā Gūlds ir viens no viņiem.