Cik noprotams no, hernhūtiešu vārdiem runājot, mazā pulciņa — pirmajām četrām grāmatām — tās būs mākslu ekspertu autorizētas īsas monogrāfijas par latviešu māksliniekiem (jau iznācis Jāņa Taurena rotaļīgais stāsts par multimediālistu un Venēcijas biennāles dalībnieku Gintu Gabrānu, Pēteris Bankovskis rakstījis par savas paaudzes pāragri aizsaulē aizgājušajām spilgtajām glezniecības personībām Juri Baklānu un Viju Maldupi, sagatavošanā jau ir grāmatas par Moniku Pormali, Sarmīti Māliņu, Andri Breži, Kristapu Ģelzi, Jāni Skuču...) un/vai kādu interesantu mākslas dzīves parādību (še pieder nule klajā laistās Elitas Ansones apcerējums _Padomjzemes mitoloģija_ un Raivja Austriņa pētījums _Supergrafiķi_, tiek strādāts pie monogrāfijām par mākslas apvienību _F5_, _Latvijas scenogrāfijas zelta gadiem_... ). Protams, acīmredzams ir šāda tipa grāmatu starptautiskās lietderības koeficients — grāmata ir bilingvāls izdevums (paralēltulkojumam izvēlēta angļu valoda). Izdevniecības _Neputns _vadītāja Laima Slava paskaidro, ka Studijas bibliotēkai teksta sadaļā nav žanrisko ierobežojumu –— tā var būt eseja, subjektīva literāra leģenda, atraktīvs lūkojums vai vairāk/mazāk zinātniskas ievirzes pārskats par izvēlēto "ārtistu" vai parādību, tomēr obligāta ir dažu formalitāšu ievērošana sērijā — ne mazāk kā piecdesmit mākslas darbu reprodukcijas, informatīvi dokumentējošais bloks (mākslinieku CV, precīzas vēres par izstāžu norisi un reprodukcijās attēloto artefaktu izcelsmi). Un pilnīgi noteikti — katra grāmatiņa jānoslēdz ar apceres objekta "tiešo runu", dzīvās balss liecību (interviju, sarunu, publiskiem izteikumiem). Laima Slava nenoliedz, ka grāmatas domātas "vispirms jau plašam mākslas interesentu lokam, "normālam cilvēkam", nevis tikai profesionāļiem un mākslas vēstures speciālistiem". Priecē arī grāmatiņu demokrātiskā cena.Padomju māksla Tiktāl viss ar visnotaļ atbalstāmo SB ideju un realizāciju ir skaidrs un jauki. Kaut gan ideālā variantā gribētos, lai dažas no coffee table grāmatām neliktu aizdomāties, piemēram, par kādas nozīmīgas izstādes vai izstāžu kopas kataloga "saīsinātu variantu", kad muzejiem kādu iemeslu dēļ nav bijis pa spēkam laikus sagatavot apjomīgus katalogus. Tieši tāds, manuprāt, ir gadījums ar E.Ansones _Padomjzemes mitoloģiju_, kuras teksts ir pārāk nekonkrēts, abstrakti vispārīgs un izsauc masu terminoloģisku un idejisku jautājumu, ja padomju mākslas mantojumu uzlūkojam modernā interpretējošā kontekstā, kādā mūsdienās pēta totalitāro režīmu kultūras un ideoloģijas pēdas, toties grāmatas nenoliedzama vērtība ir daiļrunīgie laikmeta dokumenti, kurus savākusi autore. Turklāt — paradokss ir tas, ka pretēji monogrāfijas tekstam, kas padomju mantojumu apskata tendenciozi negatīvā jēgā, reprodukcijās redzam laba līmeņa figurālo glezniecību un tēlniecību. Vai no tā jāsaprot, ka Latvijas PSR mākslinieki samērā maz grēkojuši, kalpojot režīmam? Kā tad paliek, piemēram, ar ļeņinekļiem katrā ciemā un šī rūpala darboņiem? Kutelīgu jautājumu ir pārāk daudz, bet, iespējams, tas ir pat labi — tik mazai grāmatiņai... Netaisni pārmest autorei, ka viņa nepārzina "spēles laukumu" (kā liecina vēres, pārzina gan, turklāt E.Ansone ir nu jau leģendāro, plaši apmeklēto izstāžu trio kuratore), tikai grāmatā — varbūt žurnālistiska "ņuha" trūkuma dēļ? — laika un mākslas pretrunu kamola spilgtums neatklājas. No šī viedokļa patīkami pārsteidz P.Bankovska korektais, ar dažlabu subjektīvu margināliju paspilgtinātais, kaut arī un profesionāli šķietami paviršākais un strupākais apraksts par astoņdesmito gadu gleznotāju paaudzes autoritātēm Viju Maldupi un Juri Baklānu — tak arī tipiskiem padomju laikmeta bērniem. Ko vērta vien ir P.Bankovska atlasītā mirušo mākslinieku interviju kopa ar J.Baklāna frāzi "lai tikai nebūtu kara!" vai V.Maldupes stāstiņš par Planetārija izstādes "reliģiskās tematikas" darbu, kas tika uzdāvināts Francijas prezidentam Miterānam, kas noslēdzas ar citēto sievišķīgo izsaucienu: "Varbūt viņš nemaz tādu negrib?" Te neliela apjoma tekstā kā raibā kolāžā paveras vesela laikmeta aina un pretrunu plosītu mākslinieku dzīve. Un, protams, lieliskas gleznas reprodukcijās. Citstarp, arī kārtējais apliecinājums mākslas vidē izplatītajam mītam, ka izcilā glezniecībā pēc "bildītes" — reprodukcijas nevar noteikt gleznas mērogu/lielumu. Supergrafiķi un Gabrāns Pārejas posma laiku — padomju impērijas sabrukuma ēru — monogrāfijā Supergrafiķi mēģina restaurēt jaunais mākslas zinātnieks Raivis Austriņš (dzimis 1985.gadā — laikā, kad viņa apraksta varoņi aktīvi radīja dižgrafikas). Mākslinieki Ojārs Pētersons, Juris Putrāms, Andris Breže, Kristaps Ģelzis, Indulis Gailāns, Normunds Lācis un Vilis Putrāms bez šaubām ir pārāk atšķirīgiem radošiem rokrakstiem un savu ceļu mākslā, taču attiecīgā laika posmā tos vienoja iespēja tehnoloģiski īstenot šķietami formāla rakstura "grandioza izmēra plakātveida darbi ar groteskas elementiem" (9.lpp). R.Austriņš hronoloģiski rūpīgi arhivē "supergrafiķu" aktīvo rosību Baltijas un pat visas PSRS mākslas telpā, akcentējot šī izteiksmes formas sociālā protesta aspektus, bet sevišķi neiedziļinoties sociālās grafikas cilmes avotos, piemēram, vācu ekspresionismā, itāļu futūrismā, amerikāņu popārtā, arī XX gadsimta padomju avangardā — "aģitpropā". Līdz ar to mākslas zinātnieka jau grāmatas pirmajās lappusēs sludinātais ideoloģiskais uzstādījums "kad Latvija tika okupēta un iekļauta Padomju Savienības sastāvā, vizuālā māksla nonāca izolācijā, ārpus pasaules mākslas procesiem" izklausās kā bērnišķīga aušība un ir aplams. Māksla Latvijā, par laimi, nekad nav atradusies nedz "izolācijā", nedz "ārpus pasaules procesiem" — tikai tā šajos procesos piedalījusies neklātienē. Izpalikusi arī supergrafikās tēloto tēmu/zīmju/simbolu kontekstuāla un filosofiska interpretācija, kas, citstarp, pavērtu brīnišķīgu iespēju meditēt par mākslinieka egocentrisko dabu un citām nīčiskā kultūras pārcilvēka — titāna konotācijām. Tomēr nenoliedzama grāmatas vērtība ir šī Latvijai būtiskā mākslas žanra dokumentēšana, kas veikta ar labā nozīmē skolniecisku pietāti. Mūsdienām tuvāks jau ir Jāņa Taurena amizantais apraksts par Gintu Gabrānu — pagaidām vienīgais teksta masīvs, kuru var lasīt ar patiesu aizrautību — nu, kā daiļliteratūru, kas tomēr neizslēdz precīzus akadēmiskus vērojumus par G.Gabrāna mākslas provokatīvo un intelektuāli smalko, es pat teiktu — trauslo, efemēro iedabu. J.Taurens liek saprast, ka G.Gabrāna personībā mums, iespējams, ir darīšana ar pirmo moderno mistiķi, iracionālo parādību un visādu citu "nebijušu sajūtu restauratoru" latviešu vizuālo mākslu ainavā. Vienlaikus — ironisku sociālo komentētāju. Kā autordarbs tieši Taurena "vieglprātīgais" apcerējums ideāli apmierina lasītāju, kurš grib ne pa jokam apjēgt, kas tad īsti tajā modernajā mākslā darās. Arī trāpīgi atlasīts reprodukciju un privātās dzīves fotoalbums lieliski papildina un komentē intriģējošu personību, vārdā Gabrāns
Studijas bibliotēka
Pēteris Bankovskis Juris Baklāns, Vija Maldupe
Elita Ansone
Padomjzemes mitoloģija
Raivis Austriņš
Supergrafiķi
Jānis Taurens
Gints Gabrāns