Šī ir otrā ekspozīcija, kas iekārtota Sāči galerijas jaunajā Londonas mājvietā — Jorkas hercoga ēkā Čelsijā. Pirmajā izstādē kolekcionārs demonstrēja Ķīnas laikmetīgo mākslu. Britu ietekmīgākie kritiķi pret Čārlzu Sāči izturas ar ignoranci — arī tagad, vērtējot viņa musulmaņu mākslas izlasi, viņi norāda, ka tur ir daudz vizuāli pievilcīgu, bet viduvējas kvalitātes darbu. "Vilšanās un kārtējā pazaudētā iespēja," lasītājus brīdina apskatnieki. Taču bezmaksas ieeja galerijai nodrošina augstus apmeklētības rezultātus — Ķīnas māksla pulcēja 525 000 apmeklētāju! Galerijā ir vērts iegriezties kaut vai tādēļ, lai redzētu, cik burvīgas izstāžu telpas ir radījis Sāči — gaišas un plašas, kur māksla var elpot, kur darbi neaizēno cits citu. Cietsirdības koncepcijas Sāči neizmanto kuratoru pakalpojumus — savā galerijā viņš visu izdomā pats. Tā ir viņa personiskā lieta un aizraušanās. Ejot uz Sāči galeriju, nav jācer, ka gūsiet plašu islāma mākslas pārskatu — tas, ko redzēsiet, ir viena cilvēka īpašums, kas atspoguļo viņa gaumi. Čārlzs Sāči ir irākiešu izcelsmes brits, tāpēc šā reģiona kultūra viņam ir īpaši interesanta un tuva. Ekspozīcijā dominē glezniecība, instalācijas un fotogrāfija, taču nav neviena videomākslas parauga (šo mediju Sāči nekad nav īpaši mīlējis). Savos darbos Tuvo Austrumu mākslinieki kārto attiecības ar jaunāko laiku vēsturi, šī māksla ir ļoti aktuāla tieši sociālpolitiskajā nozīmē. Tā var sakņoties musulmaņu kultūras seno laiku mitoloģijā, taču galvenās tēmas ir karš, terorisms, reliģija, sievietes identitāte un visdažādākās seksualitātes izpausmes. Šie darbi ir gan provokatīva humora, gan asas ironijas, gan briesmu sajūtas pārpilni. Autori pēta cietsirdības/vardarbības koncepcijas. Kā var dzīvot, kad apkārt nemitīgi kaut kas sprāgst? Mākslinieki zīmē savas politiskās shēmas un kartes. Libānietis Marvans Rehmaui (dzimis Beirūtā, kur joprojām dzīvo) izrāda lielu melnu puzli — detalizētu mūsdienu Beirūtas karti, kas veidota no gumijas un izvietota uz grīdas. Blakus kartei stāv liela, šķietami bezpersoniska daudzdzīvokļu māja — tā ir tukša, karadarbības dēļ visi iedzīvotāji to ir atstājuši. Palikusi tikai čaula, dzīve tajā vairs nepulsē. Šādā mājā kādreiz dzīvoja pats M.Rehmaui. Palestīnietis Vafa Hurani (dzīvo starp Rāmallāhu un Londonu) piedāvā nākotnes pilsētas modeli — Izraēlas okupācijas simbolu. Sievietes, mutanti, rēgi Ko islāma valstu mākslinieki var atļauties? Daudz ko. Protams, viņi var atļauties vēl vairāk, ja pārcēlušies uz Rietumiem. Taču izaicinošus projektus var realizēt, arī neatstājot dzimteni. Vienā galerijas zālē satiekas divu irāniešu autoru darbi — šie mākslinieki joprojām strādā Teherānā. Ramins Haerizadehs rada krāšņas digitālas fotokolāžas Allāha vīri, kurās spēlē ar seksuālo identitāti un ķermeniskumu: viņš fotografē savu spalvaino ķermeni un šo attēlu fragmenti savienojumā ar tradicionālajiem austrumu rakstiem veido divdomīgi aizraujošas "gleznas" — tajās redzami eksotiski starpdzimumu mutanti. Savukārt Širinas Fakhimas skulptūru sērija Teherānas prostitūtas skatītājam dara zināmu, ka Irānas galvaspilsētā darbojas 100 000 mīlas pārdēvēju, to vidū ir arī transvestīti un transseksuāļi. Daudzi no tiem savu profesiju uzskata par pilsoniska protesta veidu. Šīs skulptūras, kas konstruētas no sadzīves priekšmetiem, atgādina slavenās britu mākslinieces Sāras Lūkasas darbus. Irānas māksliniece Šadi Ghadirianas (dzīvo Teherānā) vizuāli atraktīvajā fotosērijā Kā ikdienā sievietēm čadrā sejas vietā ir nazis, gludeklis, rīve, slota vai panna. Citā darbu sērijā viņa inscenē XIX gadsimta fotogrāfiju sižetus — galvenajā lomā arī ir sievietes. Sieviešu lomu musulmaņu sabiedrībā smalki akcentē irākiešu gleznotāja Haiva Kahramana (dzimusi Bagdādē, dzīvo Arizonas štatā) — viņas gleznas jēra upurēšanas rituālu, kas sastopams gan Bībelē, gan Korānā, veic nevis vīrieši, bet sievietes. Gleznotāja Tala Madani, kura dzimusi Teherānā, bet patlaban dzīvo Amsterdamā, savās gleznās—komiksos atveido musulmaņu vīriešu (teroristi? Gvantanamo bāzes ieslodzītie?) dzīves ainas ar homoerotisku zemtekstu. Izstādes hits ir Francijā dzimušā alžīrieša Kadera Atias instalācija Ghost — Gars/Rēgs/Spoks (skatieties Kultūras Dienas vāku!). Viena galerijas zāle atvēlēta vairāk nekā 200 sieviešu dievlūdzēju folijas skulptūrām. Gribat ieskatīties viņām sejā? Sejas viņām nav. Tā atkal ir vienīgi trausla čaula, forma, kas tikai atgādina par saturu. Un šis saturs joprojām paliek nezināms, noslēpumains. Čārlza Sāči jaunā izstāde noteikti kaut ko atklāj par islāma mākslu, bet vēl vairāk — slēpj. Plīvurs ir pacelts un tad atkal nolaists.
Atklātais un apslēptais
Čārlza Sāči galerijā Londonā līdz 6.maijam apskatāma Tuvo Austrumu jaunā māksla Izstādes nosaukuma pirmo daļu — Unveiled: New Art from the Middle East — var latviskot divējādi: Atklāts vai Paceļot plīvuru. Šoreiz Čārlzs Sāči iepazīstina ar Tuvo Austrumu mākslinieku jaunākajiem darbiem no savas kolekcijas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.