Valkyrie Ltd. ir ne tikai mākslinieku — režisora, scenogrāfa, diriģenta — portrets interjerā, bet arī spilgta liecība par to, kāds ražošanas haoss un "dižo mākslinieku" solistu individuālo kaprīžu histērija valda Operā izrādes tapšanas periodā (jebkurā teātrī patiesībā), un it kā jau "parastajai publikai" būtu labāk šajās aizkulisēs nebāzt snuķi. Citādi var nosist apetīti izrādes baudīšanā, ja zini, ka, piemēram, galvenā soliste atsakās vilkt mugurā dzeltenstrīpainus bitīšu plastikas brunčus tikai tāpēc, ka viņai dibens tāds resnāks (nu un, ja vizuālajam tēlam tā vajag?). Vai — ka plikie un apģērbtie koristi izrādes laikā patiešām riskē ar locekļu savainošanu, lēkājot pa dekorāciju sastatnēm, kurām trūkst pienācīgu tehniskās drošības garantiju: a moš viss būs labi tāpat? Vai, kā valkīru kora meitenes mēģinājumos ņirdz par stulbajām zirgu astēm, kas viņām būs jāvicina izrādes laikā, lai gan pašas nespēj precīzi atkārtot nevienu horeogrāfa ierādītu kustību...
Vārdu sakot, māksla ir smieklīga un "neticama" pēc būtības. Māksla prasa upurus. Un — ar mākslu nodarbojas tikai dulnie, apsēstie, jā, arī savu egoistisko artistiski sublimatīvo ambīciju vergi (paldies Dievam, ka Sīmanis juniors nesāka savā jautrajā filmā noskaidrot, uz kādu intelektuālo un mitoloģisko konceptu kauliem ir būvēta šīs Valkīras izrādes miesa).
Un baigu galā operā nodziest gaisma, orķestris, paklausot viena rūķīša nūjiņas vicināšanai, sāk darīt brīnumus, veras priekškars un mēs labticīgi dodamies nereālā skaļu aurojošu māžu un mošķu valstībā, un viņi visi tur, Aizspogulijā, tajā necilvēcīgi ilgajā laikā, ko ar saviem miljoniem nošu blusiņu uz piecām līnijām samudrījis Vāgners, ar tavu sirdi, dvēseli un būtvi izdara kaut ko tādu, kam saules gaismā tu pats īsti netici un par ko tev tā kā bišķi kauns — tu atveldzējies mūzikā kā Dieva ausī. Tu kļūsti labāks. Pie visa teātra ikdienas norišu "ārprāta" un šķietamajām bezjēgas muļķībām, kas risinās uz ekrāna, šī mākslas virsjēgas enerģijas sajūta nepazūd — kas, protams, arī ir laba kino pazīme. Kā tur Anna Andrejevna Ahmatova teica: kaut jūs reiz zinātu, no kādas drazas dzimst dzeja, kaunu nezinot...
Ne tikai dokumentēt
Protams, viss iepriekš rakstītais uz dzīvi (filmu) attiecas pastarpināti — pārāk daudz zināt reizēm ir ne tikai ausīm, bet arī veselajam saprātam, ja ne dzīvībai, bīstami. Jo Sīmanim jun. aiz ādas ir vēl kas — viņš vēlas ne tikai dokumentēt konkrētas operizrādes mēģinājumu procesu (kas nav fiziski iespējams), bet radīt pats savu, personīgo mītu par šo miljonu ļaužu kopējiem pūliņiem nepelnīti dēmonizēto un, spriežot pēc Džonatana Karra ķieģeļa Vāgneru klans (2008, apgāds Dienas Grāmata), visai aušīgo, vieglprātīgo, bezatbildīgo un "morāli nenoturīgo" personāžu, vārdā Rihards Vāgners.
Proti, režisors izgudro pielietot vecu paņēmienu "filma filmā", no kuras jāsecina, ka Vāgnera dižuma "aste", t.i., mūsu paviršie kolektīvie priekšstati par Unser Gott Wagner, aug neba no kādām senģermāņu varoņteikām un citiem mitoloģiskiem niekiem, komponista un viņa nepateicīgo pēcteču saistības ar apšaubāmām politiskām figūrām, viena iedomīga veča — parazīta (Vāgners tak pat no provinciālā miesta Rīgas aizmuka atkal sataisīto lielo parādu dēļ) — uzpūtīgajām pašslavināšanās sesijām, bet gan... no mēmā ekspresionisma laika kinematogrāfa, kurš, kā zināms, ir neiedomājami smieklīga atrakcija — nu, tāds riktīgs Disneja Mikimauss. Štrunts, ka Sīmaņa paša saorganizētās "dzīvās bildes" — melnbaltā mēmā kino stilizācijas, kur vīrišķu trio vajā un moka un kaislē deg pēc divām daiļavām, vienu kā faustiskās Grietiņas tipāžu, otru kā militāri ekipēto vācieti Āriju no zināmās Raiņa lugas, lai galu galā veči izpildītu arhetipisko "Melnā bruņinieka — Lāčplēša" cīņu kraujas malā, ir pulka reižu aizraujošākas kā tas, kas notiek uz LNO skatuves, kur neviena lieta nesākas laikā un neviena butaforija nedarbojas, kā pienākas, bet nabaga dziedātāji drīzāk atgādina apjukušus jampampiņus, kas nez kādēļ vācu valodā patētiski taurē "kaut ko cēlu, lielu, nezināmu" (asprātīgi filmā ieviests operas libreta izklāsts — to visu laiku iPod austiņās klausās režisors Kairišs, bet mēs dzirdam un novērtējam — tas taču ir kaut kāds murgs!).
Nebūs lieki piebilst, ka pašaizliedzīgo, galīgi neatpazīstamo mēmfilmas aktieru lomās kā izdresēti iejutušies Inga Misāne, Elīna Vāne, Gatis Gāga, Ģirts Rāviņš un Januss Johansons. Lielisks ir Andreja Rudzāta operatora darbs.
Māņu kustība
Režisors Sīmanis V.Kairišu, I.Blumbergu, A.Nelsonu arī atzīmē kā lomu tēlotājus, tā galīgi sapūderējot smadzenes skatītājiem, jo sevišķi tiem, kas neko nav dzirdējuši, ka (vismaz) gadus desmit jau eksistē filmu žanrs, saukts mockumentary — dokumentālās un spēles jeb inscenētās filmas apvienojums. Un kurā starptautiskus panākumus, Oskarus ieskaitot, guvuši tādi režisori kā Saša Barons Koens, Morgans Sperloks, Maikls Mūrs, Liks Millē, Aleksejs Fedorčenko, Pīters Džeksons (viņa Forgotten Silver ir šedevrs — rekomendēju!), bet šo dižo māņu kustību aizsāka Pīters Votkinss, 1965.gadā pēc BBC pasūtījuma uzņemot The War Games, kurā, izmantojot ASV baisā atomuzbrukuma kadrus no Hirosimas un Nagasaki, inscenēja TO PAŠU, tikai Londonai. BBC filmu aizliedza. Valkyrie Limited arī vajadzētu aizliegt, lai nelaupītu pēdējās ilūzijas tiem, kas dikti, dikti mīl teātri (joks).