Privāti man Raimonda Paula pirmais mūzikls Māsa Kerija (1978) ļoti patīk, jo gluži bioloģisku refleksu līmenī liek no aizapziņas pagrabiem atcerēties paša agrīno jaunību un savām acīm pieredzēto Rīgas Operetes viesizrāžu triumfu ar šo gabalu Maskavā, pirmo deficīto firmas Melodija plati ar skaistu Anitas Kreituses zīmēto mēļi pelēcīgu Kerijas portretu lietū uz vāka, kā arī pirmo veiksmīgo un Latvijas PSR apstākļiem hipermoderni nosacīto mūzikla kinostilizāciju -- Ligitas Vidulejas TV filmu Kerija ar Dailes teātra 6.studijas talantīgajiem audzēkņiem (Andris Bērziņš, Varis Vētra, Maija Ķirse...), kas nevaldāmā enerģijas uzplūdā riņķoja pa balto "dzīves apli", vēl nesaprazdami, ka paši vien šajā zīmīgajā nevainības teritorijā mīs neizdzēšamas melnas pēdas: katrs pats sava likteņa kaldinātājs.
Tādēļ brīdī, kad maestro Pauls apsēdās Nacionālā teātra orķestra bedrītē pie Stainway & Sons flīģeļa un Kerijas ievadā - lietus melodijā uzplinkšķināja savu tipisko vibrējošo, kā šķietami nomaldījušos vienu skaņu/lietus lāsīti, nospriedu: viņš varētu tur tā mierīgi sēdēt un viens pats improvizēt, un būtu tik labi. Jo šajā mūziklā, godīgi jāatzīst, nav nemaz tik daudz muzikālā pamatmateriāla, lai mūsdienās "izvilktu" pilnmetrāžas muzikāldramatisko izrādi. Vien daži klasiski hiti.
Režisores Gaļinas Poļiščukas pieteiktais kampiens uz Keriju. Retrospekciju un publiski anonsēto dažādu laiku paralēlu sajaukumu izrādes gaitā, kas izgaismos kādas slavenas aktrises mūžu un karjeru, vienlaikus ļaujot izrādes skatītājiem vērot kādas "psihoanalītiskas filmas" filmēšanas grupas priekšā rosību un konfrontējot Keriju/aktrisi Madendu tagad un toreiz, likās intriģējošs. Vien mulsināja fakts, ka savas izrādes dramaturģisko karkasu Poļiščuka būvē nevis uz oriģināla - T.Dreizera romāna, bet uz "pavieglā žanra" operetes vajadzībām jau vienreiz filtrētu variantu - Kārļa Pamšes mūzikla libretu, palīgos saucot Jāni Peteru, kas septiņdesmito gadu Kerijai rakstīja dziesmu pantus. Divdesmit deviņus gadus vecā Dreizera romāns (1900) nav nekāds domas un literatūras šedevrs, kur nu vēl Pamšes librets, - vai tur būs viela analītiskai filmizrādei par sievietes - mākslinieces "mūža vainu" - karjeras vārdā ziedoto personisko dzīvi?
Ar tukšu vidu
Manas aizdomas piepildījās pilnā mērā. Izrāde Kerija. Retrospekcija ir liels gurķis ar tukšu vidu. Ja piekrītam teātra kā mākslinieciskās izpausmes formas principiālam dalījumam izpētes un demonstrācijas procesos, Kerija. Retrospekcija ir visnotaļ kvalitatīvs, bet absolūti formāls, dekoratīvs kultūras pasākums, kurā jebkura svarīga dzīves tēma ir tikai pieteikta, apzīmēta, bet nav pat mēģināts tajā iedziļināties, cilvēciski tērējot spēkus oriģinālu ideju vai dzīves vērojumu fiksēšanai. Iespējams, no divdaļīgas fiksās izklaides (1.cēliens 50 min, 2. - 45) varbūt ir lieki prasīt, lai programmiņā ar cilvēku vārdiem atzīmētie tēli (un tādu ir vairums - Kerijas māsa Minnija, Misis Herstvuda, Lola, privātdetektīvs...) pildītu kaut jel kādas sarežģītākas cilvēciskas funkcijas, nevis būtu tikai anonīma "podtancovka" - masu skatu dalībnieki trijstūra Kerija- Druē-Herstvuds fona apdzīvošanai. Bet vispaviršāk jaunā dramatizējuma autori izdarījušies ar cita trijstūra -- Slavena aktrise- Scenārists-Pianists - dalībniekiem Astrīdu Kairišu, Ivaru Pugu un Raimondu Paulu. Viņiem iedalītas lomas "skatos no šodienas": Pauls, kad nespēlē uz orķestra fonogrammas dzīvās klavieres, nostādīts "kāzu ģenerāļa" lomā un viņa dramatiskā funkcija ir saņemt aplausus, tēvišķi pamāt ar galvu, kad pie viņa no skatuves vēršas kāds izrādes varonis un glīti palīdzēt nokāpt no skatuves bedrē Slavenajai aktrisei. Tā kopā ar Scenāristu visu izrādes laiku sēž pie trim videomonitoriem un izteiksmīgi tēlo, ka redz savā priekšā risināmies visu savu dzīvi (kaut patiesībā redz visai fragmentāras stereotipas epizodes no Dreizera sociālkritiskā lubu romāna). Šo procesu laikpalaikam pārtrauc Scenārists, kurš izpaužas divās darbībās - uzbrūk ar muļķīgiem žurnālistiskiem pārmetumiem, ka Slavenā aktrise, lūk, esot nežēlīgi izmantojusi vīriešus savas karjeras un slavas būvēšanā, vai arī draudzīgā sajūsmībā (tomēr, tomēr!) par viņas kā rēvijas karalienes skatuves talantu sadzer šampanieti (jāsaka, šādam stratēģiski pastulbam scenāristam neuzticētos neviens mākslinieks, tātad nekāda analītiska filma tur nesanāktu). Bet aktieriem Kairišai un Pugam īsti nav ko darīt, tādēļ viņi demonstrē kolorītus dramatiskus stāvokļus. Citkārt teiktu, ka pozē. Kad Kairiša izteiksmīgi piever acis, pašūpo galvu un ar plaukstām aizklāj seju, pat bērnam ir skaidrs - tur māksliniece kaut ko dikti pārdzīvo! Smuki. (piebildīšu vien, ka izrādē vairākkārt atskan "vecās Kerijas" refrēns "bet es taču nezināju" - lūk, nopietna tēma, ko varēja izvērst: par mākslinieku permanento aklumu dzīves priekšā, kad viņi allaž "plivinās gaisā", nemanīdami, ka turpat blakus ģimenes locekļi, tēlaini izsakoties, mirst badā utt.). Pēc tagadējās izrādes loģikas iznāk, ka Kerija.Retrospekcija ir plakātiska apsūdzība mūsdienu karjeras sievietēm un norāde - būvējiet vien, maitas, savu biznesu, tāpat paliksiet vientulībā pie sasistas privātās siles! Tas ir amizanti.
Ja būtu soloizrāde
Protams, uz skatuves valda Ditas Lūriņas Kerijas balss - ja tā būtu soloizrāde, varētu slavēt šo maķenīt neemocionāli vēsi dzidro melodiskumu kā šova vērtību per se. Izskatās Kerija/Lūriņa ideāli, īsta provinces lapšele ar ambīcijām (jo jau pirmajā Čikāgas ainā ar bučai aši pagriezto galviņu nodemonstrē nevis lauku naivules klumzīgumu, bet mazas koķetes splīnu). Šai Kerija patiešām piestāv retromikrofons un kaparkrāsas zelta kleita elegantākajā izrādes ainā ar apvērstajiem prožektoru bumbuļiem (vai tas būtu NT sveiciens Dreamgirls, Ray, Hairspray un citām modīgajām Holivudas retrofilmām par saldajiem 50-tajiem?). Mazāk veicas abiem Kerijas liktenīgajiem vīriešiem - Druē (Ģirts Liuzniks) un Herstvudam (Gundars Grasbergs), kuriem, lai arī abi aktieri atzīstami darbojas kā tipāži, tomēr viņu dramatiskajai funkcijai nākas ticēt uz vārda šādā "sižeta daidžestā", kāds valda izrādē. Nav tur to intīmo saliņu, kurās aktieriem dotu iespēju nodibināt daudzmaz psiholoģiski ticamas intimitātes attiecības, jo demonstratīvais teātris/šovs to neparedz. Grasberga mafioza izskata silti jutīgajam Herstudam paveicies drusku vairāk - viņam vismaz piešķirti efektīgi solo (telefonbūdiņā), bet, nopietni ņemot, arī tas ir tikai tāds emocionālo zīmju un pozu teātris, kuru tikpat labi var veikli imitēt - visi tāpat noticēs kā matemātikā "dotajam" Herstuvds bezcerīgi mīl Keriju (plus vēl viena nagla maitas Kerijas zārkā - Herstvuds ir žēlojamais, jo slims, lūzeris, romantiķis, izrādās godīgais zaglis...).
Vēsa izklaide
Bet ja nu jūs vēlēsieties rast atbildes uz jautājumu, kāda mākslinieciska vai ideoloģiska iecere likusi Teodora Dreizera romāna Māsa Kerija darbību Nacionālā teātra izrādē Kerija. Retrospekcija pārcelt no Amerikas pirmās depresijas - ekonomiskās krīzes laika uz ASV spraunās atkopšanās un Aukstā kara sākumgadiem - 50., par ko nepārprotami liecina mākslinieces Unas Meibergas smalki sacerētā kostimērija, loģisku atbildi velti meklēt. Tāpat kā uz citām daždažādajām formālajām stila "ņestikovkām"/neatbilstībām. Piemēram, ja izrāde apdzied new look stila eleganci 50., kādēļ kino apmeklējuma epizodē anonīms skatītāju pārītis parodē Džeimsa Bonda filmas replikas - pirmā bondiādes daļa uz ekrāniem taču iznāca tikai 1962.gadā, pēc dzīves sajūtas pilnīgi citā ērā? Kādēļ izrādes fonogrammā blakus ar pamatīgu akcentu ierunātajiem angliskajiem stacijas paziņojumiem (it kā skatītājs nesaprastu, ka mēs tagad visi izliksimies - uz skatuves redzamais notiek "īstajā" Čikāgā un Ņujorkā) pēkšņi skan romantiski filmu citāti franču valodā? Kādēļ aktieru plastika brīžam atgādina lielā mēmā laika kinoekscentriku, bet citviet - film noir raksturīgas kustības? Kādēļ visa izrādes melnbalti stilizētā (scenogrāfs Aigars Ozoliņš veidojis universālu, vieglu un mobilu aizslietņu - afišu un fototapešu konstrukciju, kas lieti noderēt dažādām izrādēm par retrotēmu) koloristika, kas nepārprotami signalizē par valdošā mēmā kino ēru, tomēr nevilšus konfliktē ar 50.gadu ekonomiskā brīnuma glamūru? Tā vien rādās, ka radošā komanda ir drusku aizparodējusies visdažādākajā filmu un citu kultūriespaidu estētikā, ka piemirsusi konkrētās izrādes laiktelpu, kā rezultātā sanācis tāds dekoratīvi smuks aptuvenais vispārteātris. Tomēr Kerijā. Retrospekcijā ir šī viena principiālā ideoloģiskā kļūme, kas man neliek mieru - proti, ja izrādes dekoratīvais iepakojums vairāk attiecas uz laikmetu (50.gadi), kas Amerikā raksturots kā lielo cerību un ekonomiskā uzplaukuma gaidas, vai tiešām labākais materiāls šo cerību viltus ilustrēšanai bija oriģināls - Dreizera romāns, kas ir maģistrāla industriālās depresijas zīme pasaules kultūrā? Par spīti melodrāmai un aiz matiem pievilktajai aktuālajai tēmai par mākslinieku privātās dzīves (ne)aizskaramību šodienas masu mediju tirānijas apstākļos, nevaru akceptēt, ka Kerija.Retrospekcija ir tikai vienas pretenciozas meičas aiz realitātes akluma sarīkoto mīlas ķibeļu ilustrācija. Tāda sajūta, ka uz skatuves sprigani notiek pieklājīgi nostrādāta, bet virspusēja, emocionāli vēsa izklaide, nekas vairāk. Šī izrāde neievaino un neaizskar nekādas dziļākas esamības izpratnes stīgas. To tagad laikam sauc par easy listening jeb kases gabalu, ja?