Pirms nepilniem četrdesmit gadiem man gadījās rokās turēt retu Glika Bībeles eksemplāru, kas apbrīnojamā kārtā simtiem gadu bija saglabājies kādā Spānijas klosterī un pēkšņi nonācis tirgū. To iegādājās Andris Kadeģis, kas ar to apbraukāja pasauli, nolīdzinādams ceļu vēl līdz šai dienai vienīgajam pirmās latviešu Bībeles faksimila izdevumam. Tagad ikdienā šķirstu vecas grāmatas, bet tā bija pirmā, kuru drīkstēju ņemt rokās un pašķirstīt.
Tolaik skolā angļu valodas stundās lasījām Kinga Džeimsa Dāvida psalmu tulkojumu, lai tuvāk iepazīstos ar angļu valodu tās varbūt viselegantākajā formā. Maz no šīm valodas lietām apjēdzu. Bet joka pēc uzšķīru 101.psalmu, kuru nupat biju lasījis angliski. Sastapos ar vārdiem, kas mani pavadījuši visu dzīvi: es esmu kā purva dumpis tuksnesī. Kā dumpis tad arī sāku brist pa purviem mērķtiecīgāk. Jo nopietnāk iepazinos ar literatūras purvu priekšstatiem, jo biedējošāki man tie kļuva. Vai tās būtu bijušas Apsīšu Jēkaba mārkas, Andrieva Niedras šīs pasaules nebēdnieku mitekļi vai angļu rakstnieka Tomasa Hārdija miglainās nelaimju smēdes — purvi bija atbaidošas vietas. Šos priekšstatus tikai apstiprināja tās asins izlietuves, par kurām mums mācīja vēstures stundās. Tikai nonācis Zviedrijā, uzvilcis zviedru ikdienas "tautas tērpa" tik raksturīgos garos gumijas zābakus un iemaldījies Zviedrijas purvos, atklāju arī to bagātību. Ar to iepazinos vēl pamatīgāk šovasar, lasīdams gluži neticamu Leifa Runefelta (Leif Runefelt) sastādītu grāmatu par purvu nozīmi Zviedrijas vēsturē — Svensk mosskultur — par zviedru purvu kultūru no XVIII gs. vidus līdz šī gadsimta sākumam. Izrādās, ka vēl līdz šai dienai vienu ceturto daļu no visas Zviedrijas platības sedz visādi purvāji un ka purvu pasaule ir visai sarežģīta. Sūnāji, muklāji, dumbrāji, tīreļpurvi, staignāji, kūdrāji. Purvu vēsture dziļi saistīta ar agrāro vēsturi. Simts gadu laikā no 1850.gada līdz XIX gs. vidum aramzemes Zviedrijā četrkāršojās. Kad pietrūka līdumu, sāka notecināt purvus. Tas bija grūts darbs ar tālejošām sekām. Vairāk nekā jebkura cita modernizācija, tieši šī notecināšana izmainīja dzīves stilu un tradīcijas. Tāpat kā šodien, visu darīja naudas dēļ. Izrādījās, ka Eiropas pilsētu straujā attīstība bija radījusi vēl līdz tai dienai nepiedzīvotu enerģētikas krīzi. Saimnieciskās dzīves virzītāji saredzēja kūdrā un notecinātos purvos lielu nākotni. Izmantojot purvu bagātības, bija cerības risināt sasāpējušos sociālos jautājumus un mazināt emigrāciju. Kūdru cerēja lietot kā degvielu. Tā bija atjaunojamās enerģijas burvju zāle. Apbrīnojami, ka šodienas enerģētikas krīze savā būtībā neatšķiras no tās, kuru izraisīja straujās pārmaiņas XIX gadsimtenī!
Cenšoties dabīgi risināt enerģētikas krīzi, mūsu priekšteči izpostīja lielas purvu platības un noveda mūs galīgā purvā. Vai tik šodien nedarām tāpat?