Gars un maize

Nopietni no tribīnēm stāsta, ka ar Ķīnu jādraudzējas, tas esot ekonomiski izdevīgi. Tāpēc nevajag tracināt tautu, ja?, nemusināt par brīvu Tibetu, ja? Budistu garīgo līderi dalailamu saukā par budistu Gucci kurpēs, dzirdējāt? Ka viņš "spēlējot politiku", ķīnieši izplata tenkas. Mūki paši klosteros pirmie sāka lekties un izmantot olimpiskās spēles savā labā, tā uzdrošinās teikt. Brīnums, ka ķīnieši neapsūdz Tibetas mūkus zemestrīces izraisīšanā. Budistu mūki notur aizlūgumus un dedz sveces par upuriem. Smieklīgi lasīt, kā Eiropas valstu vadītāji, amatpersonas un politiķi sasaliektām muguriņām, nu gluži kā mūsu pašu Blaumaņa aprakstītais sulainis, kā Sutka, lien caur ekonomisko apsvērumu adatu acīm, nezinot, kā izturēties pret dalailamu — saprot jau, ka nesmuki neievērot, bet kā tu uzņemsi, ja lielākā daļa Eiropas uzņēmumu produkcijas top lētajā Ķīnā? Labi zina, ka pašu mantkārīgās dvēseles ir niecības, bet uzdrošinās dalailamu neievērot, lai tikai Ķīnas vēstniecību vēstniekus Eiropā nenokaitinātu. Tiklīdz kā Vācijas attīstības ministre uzdrošinās tikties, tā — fui! viņai izsaka pašas sociāldemokrātu partijas biedri. Nabagu, pārdevušos sutku domāšana un rīcība, nekas vairāk. Austrumnieku metodēm ķīniešu varasiestādes metodiski nogalina, pazemo, turpina apcietināt okupētās Tibetas mūkus, bet Eiropas politiskie naudaspodi piever acis. Pretīgi dzirdēt, ka pat mūsu Latvijas politiķi par nodokļu maksātāju naudu pa kluso vēl pošas ceļam uz Ķīnu oficiālajā delegācijā olimpisko spēļu laikā. Negribu, lai par manu naudu kāds paceļot gribētājs atbalsta teroru, negribu! Sportisti izrādās politiskie ķīlnieki starp ideju un netīru politiku. Starp citu — Olimpiskās komitejas goda prezidents Vilnis Baltiņš Latvijas radio izteicās, ka pie Ķīnas vēstniecības salasīsies "dīvaiņi". Divi simti bijām. Staigāju pa Cīrihes ielām, skatos — dalailama smaida no milzu plakāta. Sarkanzilisvītrotais Tibetas karogs ar baltajiem sniega lauvām pašā Cīrihes centrā. Šveicieši tā var, šiem naudas daudz, nav jāklanās ne autoritārai Ķīnai, nekam. Berlīnē divdesmit pieci tūkstoši pagājušajā nedēļā sanāca pie Brandenburgas vārtiem, lai satiktos ar dalailamu. Ar to vien, ka šie tūkstoši tur bija, ir apliecināts, ka Eiropas politiķu rebes un acu pievēršana "Tibetas jautājumam" nevar tikt turpināta. Tālu viņa ir, tā tava Tibeta, neko tu tāpat nepanāksi, kas mazā Latvija viņiem? Un tu neko nevari viņiem padarīt, tiem autoritārā režīmā audzētiem ķīniešiem, man apgalvo. Kā nevar? Vajag gan! Katram no mums, 667 Latvijas cilvēkiem, kuri bijām parakstījuši aicinājumu izbeigt Ķīnas varasiestāžu pūliņus apspiest Tibetas budistu mūku nemierus, bija savi nodomi. Katram, kuri piketējām pie Ķīnas vēstniecības, pie Saeimas, pie Universitātes, bija sava motivācija, ne jau tikai politiski vai ekonomiskie apsvērumi. Parakstījāmies, jā, pat nodibinājām biedrību Latvija Tibetai, iekšēji nojaušot, ka laikam jau mums pašiem ekskursija uz Ķīnas ievērojamākajām kultūrvietām nespīd, nelaidīs mūs pāri Ķīnas mūrim... Es nebaidos paņemt Tibetas karogu un nostāties pretim smējēju mūrim. Tāpēc, ka ne no maizes vien dzīvojam. No gara! Neesmu budiste, bet ticu — mana draudzene, lietuviešu rakstniece Jurga Ivanauskaite, kura savas dzīves laikā bija Tibetā vairākkārt, pēc šīs dzīves vēlējās pārdzimt Tibetā. Lai Jurga pārdzimst brīvā Tibetā — tāpēc es tur stāvu!