Bieži vien viņa mēdza sacīt: "Ak, nu tās pārējās vecuma kaites es paciešu viegli, bet tik ļoti gribētos reiz atkal paņemt rokās īstu grāmatu!" Nu, es ceru, Helmastant, ka Tu sēdi ērtā mākonī un vari atkal lasīt... Ražīgās tulkotājas darba gaitas sākās vēl skolas gados, kad vasaras brīvlaikā joka pēc sešpadsmitgadniece Helmiņa iztulkoja no vācu valodas pāris lubu romāniņu, kuri latviski iznāca ar nosaukumiem Gaigala un Rozīt" novēršas un dzeļ. Tajā laikā tapa arī pāris vāciski sarakstītu pašas romānu, kam gan izdevējs netika meklēts. Rīdziniece otrajā paaudzē, kā Lāčplēša ordeņa kavaliera meita mācījusies Rīgas valsts ģimnāzijā, kara laikos likteņvēju aiznesta līdz Vācijai, Helma Lapiņa tik ļoti mīlēja savu dzimto zemi un valodu, ka pēc Otrā pasaules kara atgriezās Latvijā par spīti tam, ka šī atgriešanās varēja dārgi maksāt. Un kur gan meklēt darbu, ja ne izdevniecībā? Ar "tādu" biogrāfiju gan ilga palikšana Latvijas Valsts izdevniecībā nebija, un Helma strādāja gan viesnīcā, gan antikvariātā, vēlāk, septiņdesmitajos, kad režīms kļuva maigāks, arī laikrakstā Rīgas Balss par tulkotāju. No Rīgas Balss Helma Lapiņa arī aizgāja pensijā. Taču visu mūžu līdztekus oficiālajiem darbiem Helmas Lapiņas sirdsdarbs un aicinājums bija daiļliteratūras tulkošana. Ikkatram no mums grāmatu plauktā ir vismaz viena viņas tulkota grāmata. Un daudziem vēl tagad, nolasīta un apņurcītiem vākiem, kā rokasgrāmata noder Helmas pašas reiz sarakstītā Suns, kuru mīlam. Helmas Lapiņas bagātajā un skaistajā latviešu valodā mēs iepazinām un iemīlējām Nobela prēmijas laureātu Džona Steinbeka un Heinriha Bella darbus, pārdzīvojām par Dafnes di Morjē Grēkāzi, izsekojām blēžus Agatas Kristi romānos... Īpaši dzīvniekmīļiem piebildīšu, ka arī daudzu pasaulslavenu dzīvnieku pētnieku darbus mūsu valodā varējām lasīt, pateicoties Helmas Lapiņas vieglajai rokai — Džoju Ādamsoni, Bernhardu Gržimeku, Džeraldu Darelu. Pēdējais lielākais darbs — teju visas latviski iznākušās Džeimsa Heriota grāmatas. Helma Lapiņa bija saskaitījusi — katram viņas mūža gadam sanāk pa vienai tulkotai grāmatai. Paldies! Pēdējo reizi.
Helma Lapiņa. 1919.7.IX— 2009.7.I
Aizsaules Dārza lielajā grāmatu krātuvē tagad par vienu lasītāju un tulkotāju vairāk. Septītā janvāra pēcpusdienā turp devās ražīgā tulkotāja un literāte Helma Lapiņa. Pēdējos gados arvien sliktākā redze vairs neļāva lasīt pašai un Strazdumuižas neredzīgo bibliotēkas kasetes bija Helmas Lapiņas vienīgās grāmatas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.