Ar ko atšķiras viena "sieviete, kas dzied", no otras? Teiksim, mūsu vienīgā elegantā šansona zvaigzne Vilcāne no teicamās džeza rīkles Pīrāgas, miljons rožu klēpja īpašniece Alla Borisovna no zvērīgi jutekliskās pilsētnieces Zemfiras, mūžīgā Madonna no vēl mūžīgākās Laizas Minelli?
Nav jābūt dikti gudram, lai pateiktu — nu, tak katra ir citāda ar savu belcanto — skaistu balsi! Jā un nē. Balss ir tikai Dieva instruments cilvēka rokās, un tas, ko tu izdari ar šo instrumentu, ir atkarīgs vienīgi no tevis. Vai tā ir?
Vai tā notiek laikos, kad zvaigznes taisa "talantu fabrikās", laikos, kad zvaigznes producē miljonu turētāji, laikos, kad "latviešu skolās bērniem vairs nemāca dziedāt" (Māris Sirmais), bet viņā pasaules malā Japānā "divu mūzikas instrumentu apgūšana, vokālās studijas un dizaina pamati ir obligātie priekšmeti katrā pamatskolā" (www.tema.ru)?
Tas šķitīs jancīgi, bet lielo daļu atbildes uz manu jautājumu es atradu retā intervijā ar talantīgo krievu žurnālistu Leonīdu Parfjonovu (likvidētās NTV spicākā autorprogramma Namedņi un krievu Newsweek ir Parfjonova roku darbs). Tā publicēta Rolling Stone Russia jūlija numurā un veltīta mediju cilvēka Parfjonova jaunajam darbam: kāpēc viņš nesen pametis prestižo, ļoti labi apmaksāto galvenā redaktora amatu Newsweek un ieskaņojis populārā britu multiplikācijas seriāla 38 monkeys/38 mērkaķīši šizoīdos varoņus? Bez tā, ka Parfjonovs lieku reizi sapratis — Krievijas politiskā vide ir bezcerīga un valsts aizvien vairāk gāžas autoritārā terora bezdibenī, žurnālists izdara lielisku tēlainu asociāciju, kuru citēšu: "Aksakovs atbildēja — "Šodienas Krievijas dzīvē nav komisko sižetu", Gogolis vēsi palūkojās uz viņu un teica — "Zināt, viss ir smieklīgi." Man šis gogoliskais skats uz dzīvi ir ļoti tuvs. Kad es redzu, kā Putins ar Medvedevu pēc vēlēšanām iznāk no Kremļa mūriem cietumnieku — kultūristu grupas Ļube hita Davai za... pavadījumā... nu, tas taču ir smieklīgi! Un pa daļai arī baisi. Taču kā komentētājs es nevaru neievērot, cik ļoti šis politiķu pāris stilistiski līdzinājās Dolce & Gabbana! Vēl vairāk — šajās lomu spēlēs bija pat saprotams, kurš ir kurš: tas, kas vecāks un plikpauraināks, ir Domeniko Dolče, bet jaunākais, ādas kurtkā un simpātiskāks — Stefano Gabana. Bez zināma ironiska šķelmīguma uz šo politisko farsu — pēctecības idilli — skatīties būtu pat muļķīgi. Pēc šādas ainas taču nav iespējams lopiskā nopietnībā brēkt, ka vēlēšanas Krievijā — tā bija ņirgāšanās par demokrātisku vēlēšanu sistēmu un tautas svētajām tiesībām".
Lūk, arī atslēgas vārds STILS, kas atšķir vienu zvaigzni no otras. Mediju cilvēki, politiķi un populārās mūzikas sektorā svīstošie taču ir vienas brigādes locekļi, kuru profesionālais pienākums ir — izklaidēt darbaļaužu masas, lai kur tās dzīvotu — Losandželosā, Londonā, Maskavā vai pat Jūrmalā.
Un katra zvaigzne atšķiras tikai ar savas eksistences stilu, ko citiem vārdiem var dēvēt arī par gudrību. Tas, ka kāgēbešņiks Putins līdzinās mafijas krusttēvam Kobzonam, bet jurists Medvedevs pagaidām tēlo pūkainu Teddy bear, jo vēl tikai taustās pēc sava stila, ir tikpat acīmredzams kā tas, ka Madonnu ar Pugačovu vieno mūžīgās sievišķās alkas pēc mīlestības. Tikai viena ir agresīvais eksperimentētājas un dominatrix tips, kamēr otra izspūrušiem matiem plivinās romantiskos paltrakos kā maza naiva Sarkangalvīte, kura no vilkiem nebaidās. Smieklīgi: pēdējās rindkopas kvartetam PuPuMeMa joprojām ir panākumi. Viņi ir vilnī — in vogue!