Kleckina cirks

programmas ētera nesaskatīja nedz cenzūru, nedz mūsu konkrēto politiķu un mitoloģisko "lielās politikas" spēlmaņu iejaukšanos sabiedriskā un brīvā medija – televīzijas – neatkarīgā darba lietās (tiesa, joprojām nerimst Kleckina runas par mistisko „zvanu no augšas”, vien jācer, ka beigu galā bēdīgi slavenais zvans būs izrādījies no Dieva – tātad no Nekurienes...).Vēl ļaunāk, viņš, būdams mediju vidē ārkārtā nozīmīga figūra/amatpersona, publiski atļāvās paust privātu viedokli, ka – labi vien bija šo filmu Latvijā nedemonstrēt Krievijas domes vēlēšanu dienās. Nu, tipa, lai nebojātu krieviem svētkus...Toties tagad, kad pašu valsts Nacionālās drošības padome izsaukusi uz draudzīgām pārrunām (kā smejies, tāpat vien – aiz neko darīt papļāpāt...) LTV ģenerāldirektoru Edgaru Kotu, NRTVP biedrs Kleckins pauž principiālu nostāju – tas esot nepārprotams politiķu spiediens uz sabiedriska medija vadītāju un, sekojoši, visu LTV strādājošo darbu!Es negrasos te kalkulēt, cik bieži un kādās proporcijās mūsu valstī politiski un morālētiski atbildīgas personas – vai tas būtu NRTVP vadonis, zoodārza kāpostos atrasts prezidents, Ventspils brikšņu vīrs ar hūti vai kādas sīkpartijas mūžīgi nepamanāmais ierindas biedrs – savā sabiedriski privātajā ikdienā pielieto morālo dubultgrāmatvedību.Bet aizvien nepārprotamāks kļūst viens – Latvijas politiskā vide ir caurcaurēm falša un liekulīga. Tajā melo un izliekas teju itin visi. Jautājums vienīgi – kuri aiz aprēķina, kuri – stratēģisku savtīgu plānu vadīti, un kuri – vienkārši aiz muļķības. Jo nevar taču būt, ka tik gudrs un pieredzējis žurnālists kā Ābrams Kleckins nesaprastu: ar savu tagadējo zibenīgo protesta reakciju (pret Kota saukšanu uz tepiķa jeb politiķu ciniskiem centieniem kontrolēt medijus) viņš nonāk dziļā pretrunā pats ar sevi – pirms dažiem mēnešiem. Jājautā gluži bībeliski - tad kurš ir īstais Ābrams?