Arī stipri savecējusi mana laulene bija, kaut pēc pases divus gadus jaunāka par mani. Būtu divdesmit divus, es vēl padomātu, bet tā... Zāģēt un novecot sieviete nedrīkst vienlaicīgi. Ir jāizvēlas — vai nu vienu, vai otru, kaut arī tad nekādas garantijas nevar dot, jo viss, kā zināms, ir nekontrolējamā Dieva rokās. Taču, lai vai kā, paldies Viņam vismaz par krējumu.
Dažreiz, īpaši ziemā, kārojas kaut ko treknāku; tad ņemu ar tauku saturu divdesmit pieci vai pat trīsdesmit procenti. Toties šajā sestdienas vakarā sagribējās liesāku mantu — nopirku piecpadsmitprocentīgo. Vasarā tāds man garšo vislabāk. Noplēšu vāciņu un pārbaudu konsistenci. Ir labi. Iegremdēju karoti līdz pašam dibenam, piesmeļu pilnu un bāžu mutē.
Acis aizveras pašas no sevis, aukslējas notirpst patīkamā gaidās, un mutes dobums piepildās ar siekalām. Sajutis vēso, skābeno garšu, es sakustinu mēli un palēnām iedarbinu rīkles muskuļus, kad pēkšņi kakla galā sajūtu kaut ko cietu, grubuļainu, kaut ko svešu, negaidītu un nepatīkamu, kaut ko, kas nepavisam nav krējums. Tā kā skrūve, tā kā akmens šķemba — nē, tas nav nosakāms; varbūt vizulis ar āķi galā? Es saraujos, piesarkstu, un manī neapzināti nostrādā rīšanas reflekss. Tā nevajadzēja, tā bija kļūda!
Svešais priekšmets slīdot pa krējuma ietaukoto ceļu jau šķērso gāmuru un nez kādēļ virzās nevis uz barības vadu, bet gan cenšas ielīst balsenē. Mani pārņem panika. Ko nu!? Vai man būs jānomirst tikai tāpēc, ka gribēju pamieloties vienatnē? Nē! — es sāku rīstīties. Uztraukumā iebāžu mutē visu plaukstu, lai mēģinātu ar pirkstiem satvert nolādēto štruntu.
Vēl šobaltdien nesaprotu, kā man tas izdevās — mana plauksta manā mutē nelien, es to vēlāk pārbaudīju vairākkārtīgi. Protams, aizsniegt neko neizdodas, taču par laimi, sākas vemšanas spazmas un viss kuņģa saturs nonāk uz grīdas. Tāds kā gredzens guļ krējuma un pārstrādātas desu maizes putrā, — bezmaz nāvīgais priekšmets pilnīgi noteikti atgādina īstu juvelierizstrādājumu, tas ir zelta krāsā ar sarkanu akmeni.
Nē, ar rokām es to neaiztikšu, jāsameklē pincete, kuras man laikam nemaz nav. Es uzstumju sašmucēto greznumlietu ar dakšiņu uz karotes un iemetu izlietnē. Ūdens aizskalo visu lieko un mazā mantiņa patiešām izrādās gredzens. Gredzentiņš. Izskatās pēc zelta, jā, prove ir labi saskatāma. Ar rubīnu laikam, vai varbūt granātu — kas tos akmeņus spēj atšķirt? Domīgs apsēžos, lai gan nevienas domas galvā nav, un lūkojos sārtajā akmenī. Cik tur trūka!
Krējumu gribas izgāzt miskastē, tomēr savaldos un ielieku ledusskapī. Pliku emociju dēļ nevar labu mantu sviest laukā. Pēc mirkļa gan aptveru, ka tur taču ir bijis svešs gredzens, nez uz kāda pirksta tas dzīvojies, varbūt netīra vai pat slima. Es ielidinu iesākto krējumtrauku atkritumu spainī. Ka nav, ta nav! Drebošām rokām saslauku grīdu; es jūtos apkrāpts un izmocīts. Pulkstenis rāda tikai astoņi, bet neko vairs negribas. Iedzeru B vitamīnu kompleksu Multi-B strong; uz kārbiņas rakstīts: ekstremālos apstākļos nodarbinātām personām. Pēcāk iztīru zobus un eju gulēt.
Svētdienas rītā joprojām jūtos sanīcis. Nav spēka celties un kaut ko pasākt. Tā arī visu dienu noguļu šādas tādas domas domādams, tai skaitā par krējumu un gredzenu. Ik pa brīdim galvā uzrodas sieviešu tēli ar nosmērētām rokām, — tas mazliet kaitina. Ēst negribas, vien ūdeni padzeros, izsmēķēju astoņas vai deviņas cigaretes, pāris reizes aizeju uz tualeti un atkal aizmiegu.
Pirmdien pamostos mundrs, iedzeru B vitamīnu un nekavējoties eju uz piena kombinātu. Es sūdzēšos! Pie uzņēmuma vārtiem noslauku sviedrus un sāku apdomāties: laikam vispirms vajadzēja piezvanīt, ja nu mani nemaz neielaiž. Kā nepiederošu personu, teiksim. Kāpēc man tas agrāk neienāca prātā? Kaut gan, no otras puses, tā būtu vienkārši bezkaunība, — viņi man piecūko visu krējumu un es vēl būšu nepiederoša persona?
Nu, nē! Drošā solī, ar acīm pa labi, pa kreisi mezdams dusmu zibšņus, ieeju caurlaides telpā. Biju sagatavojies uz krietnu cīkstēšanos, bet sargs tikai līdzjūtīgi māj ar galvu, kad esmu stingrā balsī izstāstījis nākšanas iemeslus, pat izrāda tādu kā pretimnākšanu un smalki izstāsta, kur atrodams direktora kabinets. Jūtos mazliet šokēts, jo neesmu pieradis pie šādiem pavērsieniem. Ja visur strādātu tik laipni un atsaucīgi onkuļi!
— Gredzentiņu parādīsiet?
Vai man žēl, lai skatās. Sargs piebāž smalko lietiņu pie acīm, tad attālina, uzliek brilles un pēta atkal; man šķiet, tas velkas par ilgu. Es paskatos uz viņu vērīgāk, un pēkšņi mani pārņem šaubas — sarga acīs dzalkstī nepārprotami blēdīgas uguntiņas. Nepatīkams skatiens. Drošs paliek drošs, ātri izķeksēju gredzenu no viņa pirkstiem.
— Jums bail?
— Nē, man vienkārši nav daudz laika, — es paskatos pulkstenī.
Sargs vēlreiz uzmanīgi nopēta mani, tad izņem no skapīša baltu halātu un liek uzvilkt.
— Tagad varat iet, — beidzot viņš mani atlaiž, un es steidzos prom.
Nonācis piena kombināta iekšpagalmā, es pēkšņi apjēdzu, ka nesaprotu, uz kuru pusi jāiet; norādītais ceļš — uz priekšu, taisni, pa labi, pa kreisi, augšā, lejā, viss ir sagriezies vienā lielā juceklī. Sasodītais sargs! Vispirms viņš smalki visu izstāsta, bet pēc tam... Nē, laikam pašam nervi netur, drīz no šīs te nokaltušās liepas baidīšos. Tomēr griezties atpakaļ un vēlreiz prasīt ceļu negribas. Labāk iešu tepat gar noliktavu uz priekšu, gan jau atradīsies kāds, kam pajautāt.
Pie rampas, aizšķērsodams man ceļu, piebrauc furgons. Aiz priekšējā stikla aizlikta numurzīme ar uzrakstu GARAIS. No kabīnes žigli izraušas tiešām slaiks vīrs un, uzskrējis pa trepītēm augšā, strauji atrauj durvis.
— Eu, te kāds ir? — Garais nepacietīgi sauc. Atbildes vietā klusums. Tad viņš pamana iepriekš neredzētu personu baltā halātā. Tas esmu es. Šoferis nomēra mani ar skatienu.
— Klausies, kur visi palikuši? — Viņš mani ir noturējis par to, kas es nemaz neesmu.
— Nezinu, — es raustu plecus. — Vispār jau es te nestrādāju.
— Es zinu, bet man baigi jāskrien, saproti? Jogurtu, tikai četras kastes. Papīri kārtībā, re, pavadzīme! — Viņš piebāž man pie deguna dokumentus un es redzu, viņš nemelo.
Man ir neērti viņam atteikt — būtu ilgi jāskaidro un steigā viņš vienalga nenoticētu, vien nodomātu, ka esmu baigais nūģis.
— Nūū, es nēēēzinu... — es plātu rokas, un manā sejā atspoguļojas visa piena kombināta sāpes. Garāprāt, tas nozīmē piekrišanu.
— Tu neuztraucies, es pats iekraušu, tu tikai parādi, kur stāv.
Noliktavā ieraugām četras jogurta kastes, novietotas uz transportiera. Viens mirklis un prece ir furgonā, bet steidzīgais vīrs pie stūres. Es apsēžos uz tukšas kastes un aizsmēķēju. Nav nemaz tik sarežģīts tāds darbs. Interesanti, cik viņiem te maksā?
— Klau, kas tur sēž?
— Ēēē... nezinu, jāpaskatās, — seko aizsmakusi atbilde, un es dzirdu sev aiz muguras soļus.
Tūlīt viņi pienāks un jautās: "Kas tu esi?" Mhm, kas es esmu? Pareizāk, kas es būšu priekš viņiem? Tīrā neraža, vajadzēja uzreiz tīties prom no šejienes, eksistenciālie jautājumi man vienmēr ir uzdzinuši šermuļus. Nodzēšu cigareti un ceļos kājās. Pārsteigšu viņus pirmais.
— Garais paņēma četras kastes jogurta, — es paziņoju.
— Ā, labi. A to es jau domāju, ka nemaz neatbrauks, — saka tas, kurš izskatās vecāks.
Šie abi pienākušie vīri, viens pusmūžā, otrs krietni jaunāks, acīm redzami ir noliktavas strādnieki. Es nezinu, kā es to nosaku, tas vienkārši ir skaidrs. Viņu rokas ir sastrādātas, un mugurā halāti, kas sen senos laikos bijuši balti. Nav arī noslēpums, ka tik tikko noliktavas palīgtelpā viņi ir baudījuši alu. No alus vienmēr baigi nes.
— Ejam, tara jāaizgruzī uz cehu, — saka vecākais, bet man paliek slikti.
Tagad stāstīt, ka es te nemaz nestrādāju un gluži nejauši izsniedzu Garajam jogurtu, man šķiet amorāli. Mēģināšu aizlaisties tāpat, bez izskaidrošanās.
— Labi, bet man vēl jāaiziet uz personāldaļu, jānokārto papīri, — es saku un manos prom. Ja vēl zinātu, uz kuru pusi jāiet.
— Uz kurieni tu ej? Kantoris ir uz otru pusi.
— Ak, pareizi! — es piesitu sev pie galvas. — Vēl neorientējos.
— Pagaid! Artūr, aizej viņam līdz, citādi apmaldīsies un ar galiem.
— Parādi man ceļu, gan es pats aiziešu. Jums vēl tara jāgruzī, — man jau pielipis vietējais žargons.
— Figņa, ejam. Ja baķka saka, tad jāiet.
Disciplīna kā armijā. Ja tādā garā turpināsies, mani patiešām pieņems darbā. Varbūt pateikt taisnību? Nē, par vēlu, vēl sadusmosies, ka tik ilgi vazāti aiz deguna.
— Te būs, — Artūrs jau ved mani pa administrācijas gaiteni, līdz apstājas pie durvīm ar uzrakstu Personāla nodaļa. — Moška es ar ieiešu, lai drošāk.
Man mute paliek sausa un pakausis notirpst.
— Beidz, — es saku. — Kas es kāds maziņais?
— Nu, skaties, — Artūrs izskatās vīlies. — Ta es paliek te.
Kabinetā mani sagaida pajauna sieviete, koši baltā, iestērķelētā halātā. Pirmā mirklī liekas tā nekas, pat glīta, arī krūšu līnija, cik nu var saskatīt plus iztēloties, ir samērā izteiksmīga, toties skatiens — skatiens gan liek nodrebēt. Kļūst vēsi, un es jūtos vainīgs par to vien, ka vēl dzīvoju uz zemes. Neviļus prātā iešaujas salīdzinājums — "bargā kundze". Diez vai darbinieki mīļuprāt iet pie viņas klāstīt savu sāpi. Esmu pārliecināts, viņa ir spējīga arī iesist. Pie tam stipri.
— Nu? — viņa jautā.
— Man pie jums ir ļoti liels lūgums, — es žēli smaidu.
— Nu?
— Lieta tāda: es gāju uz tikšanos ar jūsu direktoru, bet man pa ceļam pie noliktavām piesējās kāds puisis, liekas, viņam ar galvu nav viss kārtībā, — es pieduru pirkstu pie deniņiem. — Viņš apgalvo, ka es esot viņa pazudušais brālis. Kaut kāds murgs, vai ne? Un smird pēc alus. Netieku no viņa vaļā. Man negribētos, lai viņš vilktos man pakaļ līdz pat direktora kabinetam, tāpēc ienācu...
— Kur viņš ir? — "bargā kundze" strauji pieceļas kājās. — Tur ārā?
Ārprāts, kur viens cilvēks var tik šausmīgi ātri uzvilkties. Es zinu, tūlīt viņa izvilks no atvilktnes pletni un ies slānīt Artūru. Nē, asinsizliešana manā plānā nebija paredzēta.
— Pagaidiet, lūdzu, pagaidiet! — es cenšos labot situāciju. — Viņš taču ir miermīlīgs. Man kas cits bija padomā. Labāk jūs mani aizvediet pie direktora, bet viņam pasakiet, lai iet mierīgi strādāt, un, ka es vēlāk atnākšu pie viņa.
— Aptrakuši dzērāji te apkārt staigāt nedrīkst! — viņa izņem no atvilktnes nevis pletni, bet pagaru metāla lineālu. — Te ir piena kombināts.
Ak dies, kā dēļ tā jātrako? Tā vienmēr, — kāds dullais ņem un visu bezcerīgi sagandē. Jāmēģina vēlreiz:
— Jūs nesatraucieties, es pats varu viņu aizvest atpakaļ uz noliktavu. Viņš taču nav vainīgs, ka ir tāds, — es vēlreiz piemetu pirkstu pie galvas. — Un jums taču bez tā ir ko darīt.
— Tas ir mans darbs!
"Bargā kundze" ar lineālu pabīda mani malā un dodas pie Artūra. Nu ir vakars! Brīdī, kad apņēmīgā dāma šķērso slieksni, es ar žestiem rādu izbrīnītajam Artūram, ka sieviete, manuprāt, ir traka, diemžēl es nekādi nevaru viņam palīdzēt.
— Pie direktora uz otro stāvu? — es paskaļi jautāju.
— Uz trešo, — apmulsušais Artūrs automātiski attrauc, raudzīdamies uz lineālu, kas draudīgi slejas pār viņu. Nabaga Artūrs.
Ātri paslīdu abiem garām un esmu jau uz trepēm. Es zinu, Artūram nepietiks ne iemaņu, ne spēka pretoties "bargās kundzes" psiholoģiskajam un emocionālajam pārspēkam. Arī lineālam ne. Visticamāk, viņš stāstīs visādas muļķības par mani un satracinās personāldaļas vadītāju vēl vairāk. Juceklis būs pamatīgs.
Toties maniem maldu ceļiem ir pienācis gals, esmu nokļuvis pie mērķa. Ņemoties ar šiem dīvainajiem piena kombināta cilvēkiem, gandrīz aizmirsies kāpēc vispār nācu. Sataustu kabatā gredzentiņu un, godbijīgi pasveicinājis sekretāri, taču tālāk ignorējot viņas jautājumus — "Ko vēlaties? Uz kurieni?", kā arī melus — "Tur nedrīkst, direktors ir aizņemts!", es atveru šefa durvis. Direktors skatās uz mani, tad izslej gaisā pirkstu, kas rotāts ar pamatīgu zīmoggredzenu, un jautā:
— Gredzens?
— Jā.
— Nāciet iekšā. Sēdieties. Kur jūs pazudāt, sargs man jau pirms krietnas stundas ziņoja par jums? — direktors izgrūž vienā elpas vilcienā.
— Kamēr atradu...
— Tā! Kafiju? Tēju? Nē, šodien ir karsts, saldējums būs pašā reizē! Ar kafiju. Kāds jums garšo vislabāk?
— Es nezinu... nu, parastais plombīrs ar nav slikts...
— Tā! Sarmīt! — viņš uzrunā durvju ailē stāvošo sekretāri. — Atnes vienu mazo komplektu. Mums pietiks ar mazo, vai ne? Un kafiju.
Sekretāre aiziet, bet direktors apsēžas man cieši blakus.
— Īsās līnijās man jau pastāstīja, tāpēc man uzreiz jāsaka — tas ir ārkārtas gadījums, nekas tāds ne reizi nav noticis. Pie mums stingri tiek ievērots tehnoloģiskais process, mēs strādājām ar augstu atbildības sajūtu pret klientiem un saskaņā ar kvalitātes standarta procedūru. Mums ir ISO sertifikāts. Jūs redzat, mēs visi šeit staigājam baltos halātos, pat es. Varbūt tas gredzens jums pašam iekrita? Parādīsiet?
Es paredzēju, ka uzņēmuma vadība centīsies vainu nogrūst uz citiem, kaut vai uz slaucējām tur tālajā govju fermā, bet, ka uz mani pašu — nē, tādu bezkaunību pat nosapņot bija grūti.
— Nu, paldies par laipnību! — es pieceļos kājās. — Protams, es pats metu gredzenus krējumā, tā es izklaidējos. Un ar jums man arī viss ir skaidrs. Tā tik turpiniet, pierādīt vienalga neko nevarēs, un pircējs vienmēr būs vainīgs. Tāda ir tā jūsu augstā atbildības sajūta pret klientiem, vai ne? Es jau zināju, ka nekādu taisnību šeit dabūt nevarēs. Ja nu vienīgi televīzijai kāds sižets iznāks vai rakstiņš avīzē par cilvēku, kurš, ēdot jūsu saražoto krējumu, aizrijas ar gredzenu un gandrīz nosmok. Vēlreiz paldies un uz redzēšanos! — es izteiksmīgi paklanos un eju uz durvīm.
Šajā brīdī visam vajadzētu sākties no jauna.
— Pagaidiet! — direktors steidzas man klāt. — Jūs tik ātri apvainojaties, es taču tā nebiju domājis. Mēs noteikti jums to krējumu kompensēsim!
Es ļauju, lai mani aizved atpakaļ pie galda un apsēdina. Nobijās gan. Kaut gan, ja tā padomā — no kā bīties? Sen varēja mani pasūtīt... Tur būs cita interese. Gredzens? Patiešām, vai tikai viņš nevij ap mani tīklus, lai izkrāptu gredzenu? Savāks gredzentiņu, bet mani pacienās ar saldējumu un iegrūdīs pāris kārbiņas krējuma kā kompensāciju. Ne velti sargs mani tik viegli ielaida. Kā man tas agrāk neienāca prātā! Baigie viltnieki.
— Vispār... — es atkal pieceļos kājās, — laikam es mazliet pārspīlēju. Nav jau tā skāde tik liela. Nē, patiešām, es labāk iešu. Jums tāpat daudz darba.
— Pagaidiet! — direktors mani cenšas apsēdināt. — Jums taisnība, rūpju mums patiešām ir daudz. Ja jūs šeit strādātu, jūs zinātu...
— Es jau šeit strādāju... — to pateicis, es sastingstu. Vai! Laikam tā nevajadzēja.
— Kā!? — direktors arī sastingst. — Un par ko tad jūs strādājat?
— Par krāvēju noliktavā, — es saku, jo esmu konsekvents.
— Kā!? — direktors sakustas. — Ko tas nozīmē? Kas tie par pekstiņiem? Jums darīt nav ko? Kas jūs esat?
Man nav laika atbildēt uz tik daudziem jautājumiem. Es strauji virzos uz durvju pusi un pa ceļam mierinu direktoru:
— Es jau eju, es jau eju. Tikai mieru...
— Sarmīt! Steidzīgi sauciet personāldaļas vadītāju! Kas tie par cilvēkiem te staigā? Nekavējoties pasakiet savu vārdu!
— Artūrs, — es izmetu pirmo, kas ienāk prātā un aizcērtu durvis no otras puses.
Nezinu kā, bet līdz izejai es tieku bez maldīšanās. Ne velti saka, ka ekstrēmās situācijās cilvēkam ieslēdzas... neatceros, kas tieši, — galvenais, ka tas īstais ieslēdzas vajadzīgajā brīdī. Halātu nometu sargam uz galda, viņš pat muti nepaspēj atvērt.
Tikai uz ielas sajūtu, cik daudz spēka esmu šodien zaudējis. Gribas apsēsties. Ieraugu pāri ielai kafejnīcu, iešu atvilkt elpu. Paņemu limonādi un apsēžos pie loga, tā, lai var redzēt piena kombināta vārtus. Nekas tāds nenotiek. Kāds izbrauc, kāds iebrauc, viens iznāk, cits ieiet, diezgan garlaicīgi.
Kāda sieviete īsos svārkos no kombināta puses tuvojas kafejnīcai. Kājas tā nekas. Droši vien apnikusi vietējā ēdnīca, gribas kaut ko smalkāku. Ienākusi iekšā, sieviete pārlaiž skatienu telpai, pamana mani un pasmaida. Vai mēs būtu pazīstami? Vispār, šķiet kaut kur redzēta. Glīta sieviete. Mēģinu atcerēties viņas vārdu, diemžēl nekas neizdodas. Viņa pienāk pie galdiņa un lūdz atļauju piesēst. Protams, man nekas nav pretī. Tas pat ir interesanti.
— Man teica, ka jūs it kā esot atradis krējumā gredzenu, tā ir taisnība? — viņa tā kā vainīgi, tā kā kautrīgi vaicā.
Šajā mirklī man ataust — tā taču ir "bargā kundze". Par vēlu pamanīju. Tiesa, šobrīd viņa liekas citāda, arī balss mainījusies.
— Kāpēc jūs klusējat? Jūs vēl nesen bijāt pie manis, vai ne? — viņa smaida.
— Jā, bet tas bija pārpratums, — es izmoku.
— Ai, nieki, — viņa iesmejas. — Visādi gadās. Starp citu, mani sauc Ella.
— Varis.
— Vari, tad bija gredzens, vai nebija?
— Jūs pazaudējāt?
— Jā.
Es izvelku no kabatas gredzentiņu un jautāju:
— Kas tas ir par akmeni?
— Vai! Tas ir! Cik labi! Es to mantoju no vecmāmiņas... es jau nobijos, ka viss...
— Tas ir rubīns?
— Nē, granāts. Mīlestības akmens. Vecmāmiņa tā sacīja.
Ellas acis mirdz, un es jūtu, ka uz lombardu iet nesanāks.
— Kā tas tika krējumā? Es gandrīz galu dabūju, — es smaidu cik vien varu, lai viņa, nedod dies, manis teikto neuztvertu kā pārmetumu.
— Ai, nu es tur biju iegājusi... gari stāstīt, — viņa valšķīgi skatās man acīs. — Man vienkārši ļoti garšo krējums...
— Jums arī?!
— Jums arī?
— Jā... Tad tas ir jūsu?
— Jā... Jā!
— Dodiet roku! — Es gribu pats viņai uzvilkt gredzenu. Man šķiet, ka tā pieklājas.
Ella graciozi pastiepj plaukstu, bet es mazliet apjūku, jo lāgā nesaprotu, kurš pirksts būtu īstais.
— Uz krējumlaižas ne, — viņa iesmejas un pakustina zeltnesi.
Es saudzīgi stīvēju gredzenu viņas slaidajā pirkstā un jūtu, ka šī darbība ir kaut kur redzēta, jau reiz notikusi. Man neviļus izsprūk:
— Kļūstiet par manu sievu!
— Labi. Kādēļ gan ne, — viņa atkal koķeti pasmaida un nobučo mani uz vaiga, kamēr es mēģinu apjēgt, kas tik tikko ir noticis.