Krišs Salmanis. Ceļā uz zenītu

Tā ir mākslinieka balva no galerijas „Noass” par pagājušajā gadā Starptautiskajā video un laikmetīgās mākslas festivālā „Ūdensgabali 2008” iegūto galveno balvu par video darbu „Turn back. Undo”. Nav ne mazākās vēlmes teikt, ka tas ir viņa debess sfēras augšējais krustpunkts, jo mākslinieks tomēr ir jauns un Latvijas ir pārāk noteikts perimetrs video mākslas arēnai, kurā izpausties.Nav arī noslēpums, ka mākslinieks dzīvo un strādā Rīgā. Viņš ne tikai rada video mākslas darbus, kuros ievītas intelektuāli elementi, izspēlējot ironiskus aspektus, bet arī ir viens no reklāmas aģentūras Frank & Stein dibinātājiem. Nepārprotami, Krišs Salmanis ir viena no tām radošajām personībām, kuram ir izdevies veiksmīgi sakausēt abas savas dzīves jomas – eksistenciāli darbu un mākslas radīšanu: „Māksla rodas no mūžīgas neapmierinātības. Iztikas pelnīšana gādā gan to, gan līdzekļus šīs neapmierinātības remdēšanai.”Krišs Salmanis izstādēs piedalās kopš 1997.gada, un ir piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Vācijā, Austrālijā, Krievijā, Norvēģijā, Čehijā, Nīderlandē, Grieķijā, Polijā, Bangkokā, Itālijā, Francijā, Horvātijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Lietuvā, Anglijā, Slovēnijā, kā arī līdz šim ir izdevies sarīkot vairākas personālizstādes:  „Exit” (Atelier am Eck, Diseldorfa, Vācija, 2008); „Zelts, sudrabs, plastilīns” (kopā ar D. Krūzi, Rīga,  2006) ; „100 % vilšanās” (kopā ar D. Krūzi, Rīga, 2004).; „Grafomānija”, „Brand Sellers DDB” (Rīga, 2002); „Mates” (Mencendorfa nams, Rīga, 1999).Savu radošo izglītību mākslinieks ir ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā, Vizuālās mākslas komunikācijas nodaļā (1997 – 2003), kā arī savu artavu daiļradē ir spēlējusi gan Latvijas Kristīgā akadēmija (1995 – 1997), gan Witgift privātskola Anglijā (1993 – 1995), un kopā gūtā pieredze ļauj māksliniekam paskatīties uz lietām reflektētā platleņķī: „Svarīgākais, ko gūst skolās, reti lasāms to mācību programmās. Varbūt to nosaukumi ir tikai triks, ar kā palīdzību saistīt potenciālo upuru uzmanību. No Anglijā pabeigtās vidusskolas visspilgtāk atceros caur mocībām gūto atskārsmi, ka matemātikai ir ciešs sakars ar skaistumu. Kristīgās akadēmijas laikā sākās aizraušanās ar lidojošā šķīvīša spēli, savukārt, pēc LMA beigšanas, vienkārši iestājās vilšanās sajūta. Vēlāk gan sapratu, ka, pateicoties Vizuālās komunikācijas nodaļai, izveidojies samērā plašs paziņu loks un neizprotamā veidā nostiprinājusies sajūta par to, kas ir tīra manta un kas nav.” Krišs Salmanis savu radošo pieredzi bagātinājis ne tikai mācību iestādēs, bet arī reizi pa reizei viesojies mākslinieku rezidencēs: Gastatelier des Landes NRW, Vācijā, Cité Internationale des Arts, Francijā, un Bergen Center for Electronic Arts, Norvēģijā.„Mākslinieks” tomēr ir pārāk plaša leksikas lietojuma lauka termins, tādēļ bieži vien tikai tehnikas/ mediji, kurās konkrētais mākslinieks darbojas, sniedz sabiedrībai izšķirtspēju, par to, kas viņš ir savā būtībā. K. Salmanis, runājot, kādēļ izvēlējies tieši video mediju kā vizuālās mākslas izteiksmes veidu, atbild, ka šādu izvēli nemaz nav veicis. „Tiesa, bieži strādāju ar kustīgo attēlu, bet, ja tiešām vajag ielikt kādā plauktā, tad man svarīgāk šķiet to sarkano pavedienu atrastās domas, nevis tehnikas vai rokraksta līmenī. Animācija un video ļauj pētīt interesējošo bezcerīguma tēmu, tomēr cilpas princips var izpausties arī citos, konkrētajai iecerei piemērotākos materiālos - no nozīmītes līdz arhitektūrai.”Dažkārt šķiet, ka laikmetīgās mākslas pārstāvji ņirgājas par skatītāju, spēlējoties ar tā uztveri, visbiežāk mākslas darbus novedot līdz vienkāršībai, ar viegli uztveramu ikonogrāfiju, kas neliek aizsisties skatītāja elpai. Kriša Salmaņa darbus raksturo lakonisms un skatītājs var līdzspēlēties ilgstoši vērojot attēlu un tā minimālās izmaiņas (ja pamana). Vai tā ir ļaunprātība no paša radītāja? „Man patīk spēlēties, bet drīzāk vienatnē un bez huligānima elementiem. Raudzīties uz pierasto no malas, ar lupu vai caur kājām ir gan veselīgs vingrinājums, gan efektīva stratēģija. Bet savu iespējamo auditoriju neesmu pētījis un tās reakciju neplānoju.” Tikai mākslas īstenākie baudītāji, sapratīs, cik daudz laika un enerģijas ir prasījis Kriša Salamaņa darba lakoniskais izpildījums: „Starp lakonismu un ieguldīto darbu ir tieša proporcionāla sakarība. Par Duglasu Adamsu stāsta, ka viņš, tuvojoties grāmatas nodošanas laikam, uz aģenta bažīgo apjautāšanos par sekmēm atbildējis, ka veicoties labi, 100 lappuses jau gatavas. Un pāris mēnešus vēlāk, kad termiņš jau pārcelts, uz to pašu jautājumu atbildējis, ka viss labi, 30 lappuses jau gatavas. Tāpat ir arī citās jomās – slīpējot tiek atmests liekais, materiāla paliek mazāk un jo tīrāks rezultāts, jo tas prasījis vairāk pūļu. Skatītājam nav viss jāsaprot. Bet, smejoties par spožu joku “Galaktikas ceļvedī stopētājam", prieks ir pamatīgāks, ja spēj novērtēt arī valodu, kādā tas uzrakstīts, un enciklopēdiskās zināšanas, kurās tas balstīts.”Par to, cik daudz ir smelts, uzsūkts mākslinieka darbos no citu mākslinieka veikuma, var spriest tikai mākslas baudītājs ar bagātu vizuālo pieredzi, jo pašā autorā viss apkārtējais ir sakusis vienā masā, radot jaunu ķīmisku elementu tabulā. „Ilgu laiku klusībā sūkstījos par to, ka nav bijis skolotāja, kas aktīvi ietekmētu manu darbu. Meistara - mācekļa attiecības man ir gājušas secen. Toties vienmēr esmu varējis koleģiāli apspriesties gan ģimenē, gan draugu lokā. Un ir grūti noteikt, vai Bēthovenu cienu es pats, vai tas ir tēta ietekmē; vai varoņa animāciju uztaisīju, jo dzīvoju Lāčplēša ielā vai tāpēc, ka tobrīd aizrāvos ar Benksija darbiem. Man joprojām pārmet teicamnieciskumu, lai gan tas ir vienkārši ziņkārības un samērā vieglas galvas apvienojums. Nekautrējos atzīt, ka ietekmējos pa druskai no visa. Vienlaikus tas ir pasargājis mani no atsevišķu autoritāšu dievināšanas.”Jebkurai lietai uz pasaules ir sava vieta, sava nozīme. Mākslas nozīme vai nenozīme ir tikusi apspēlēta vienmēr, dažkārt balansējot ar parādiskuma robežām un tīru funkcionālismu. Jāatzīst, ka šādas diskusijas visbiezāk arī neauglīgas ir palikušas. Video mākslas lomu – kotāciju Latvijā Krišs Salamanis raksturo neliekuļojot: „Nezinu nevienu privātkolekcionāru, kurš būtu iegādājies video.”