Kultūrkapitālisms

" Jā, protams, politiski tas bija pareizs gājiens — līdz ar to prese tika dabūta prom no cekas pakļautības, bet finansiāli tas bija absolūti nerealizējami. Mums nebija ne naudas, ne resursu. Ja jūsu žurnāls būs labs, viņu pirks, ja ne — tautai tādu nevajag. Es nenovaldīju muti un pateicu — tādā veidā jūs faktiski visu presi iznīcināt. Tad viņš trieca dūri galdā un paziņoja — apklustiet, tagad jūs darīsiet tā, kā es teikšu, mēs cīnāmies par varu." Lasot šo intervijas fragmentu, pārņem deja vu sajūta — kaut kur jau redzēts un nesen. Varētu pat teikt, ka pašreizējai krīzei kopumā raksturīgs "jau redzētā" aspekts. Nav runa tikai par Lielo depresiju. Nesen paņēmu palasīt Nobela prēmijas ekonomikā laureāta Džozefa Stiglica grāmatu Globalizācija un tās apdalītie (2002). Grāmata ir par Starptautisko Valūtas fondu, precīzāk — par šī fonda dogmatismu un kļūdām, kas, pēc Stiglica domām, ir pamatīgi kaitējušas tām valstīm, kas no fonda aizņēmušās naudu "uz noteikumiem". Nav jau tā, ka es varētu izvērtēt Stiglica argumentāciju vai SVF pašreizējo darbību, bet scenāriji, ko viņš apraksta, ir vienkārši depresīvi "jau redzētā" dēļ. Stiglics pārmet SVF lēmumu procesa necaurskatāmību (slepenību), to, ka prasība pēc tūlītējas budžeta sabalansēšanas atstāj graujošu iespaidu uz ekonomiku un cilvēku dzīvi, pārmet to, ka SVF eksperti ierodas valstī uz dažām dienām, apmetas greznās viesnīcās un izvairās sastapt cilvēkus, kuri zaudē iztikas līdzekļus, skolas un slimnīcas viņu "noteikumu" dēļ, pārmet dubultstandartus, proti, SVF mājvietā ASV dīvainā kārtā valdības stratēģija ir pretēja tai, ko SVF iesaka visai pārējai pasaulei. Pāreja uz vienkāršoti izprastiem brīvā tirgus principiem, proti, "ja tautai būsit vajadzīgi, tā pirks, un tad jūs izdzīvosit", neiedziļinoties reālajā situācijā, kultūrai nozīmē nepatikšanas. Bet kā vienmēr problēmai ir arī otra puse. Krīze uzrāda, cik ļoti kultūras dzīve Latvijā ir atkarīga no valsts. Ja valsts nolemtu pilnībā pārtraukt finansējumu kultūrai, visticamāk, mums vairs nebūtu Dziesmu svētku, Dzejas dienu, kultūras žurnālu, mūzikas skolu, operas, dažādu festivālu. Skaidrs, ka šāda atkarība ir bīstama, jo paver iespējas pie varas esošajiem politiķiem kultūras dzīvi kontrolēt. Šāds kārdinājums varētu it īpaši rasties krīzes apstākļos, kad viegli izmantot argumentu, ka kultūras sfēras profesionāļiem jāatskaitās sabiedrībai par to, kā viņi sabiedrības naudu tērē. Arguments šķiet pārliecinošs, ja vien nepievēršam uzmanību pieņēmumam, ka politiķi, iejaucoties kultūras dzīvē, aizstāv sabiedrības intereses. Tāpēc jautājums par ministriju apvienošanu nav tik izšķirošs kā jautājums par Valsts kultūrkapitāla fonda likteni — VKKF ne tikai nodrošināja naudu kultūrai, bet lielā mērā ļāva pašiem kultūras nozaru pārstāvjiem noteikt tās izmantojumu, un, par spīti aizvainojumiem, "visi visus pazīst" ietekmi un "kļauzām", tas tomēr nozīmē kultūras zināmu neatkarību. Apvienojot fondus, šī neatkarība, visticamāk, krietni mazinātos, ar to nedrīkst samierināties. Tomēr jautājums par brīvo tirgu un kultūru saglabājas. Viens no iemesliem kultūras dzīves atkarībai no valsts ir tas, ka mēs gribam būt kas vairāk par Eiropas mazattīstītu nomali, un šobrīd izskatās, ka valdošā elite šim mērķim lielā mērā ir atmetusi ar roku. Tomēr nav jau tā, ka kopš 80.gadiem nekas nav mainījies, par laimi, pašlaik diez vai kādam ienāks prātā doties uz laukiem un audzēt aitas, kā to savā laikā izdarīja Kļavis. Tā ka kultūras sfērā skarbais jautājums ir tāds pats kā citur, — kā izmantot esošos resursus, lai izdzīvotu.