Ar zināmu ironiju lasīju ziņu par to, ka „pasaulē labākā darba” īpašnieks Bens jūtas noguris un, šķiet, nedaudz vīlies, jo darbs izrādījies pārāk smags. (http:// www.diena.lv/lat/politics/arzemes/pasaule-labakais-darbs-izradijies-loti-nogurdinoss-2010-01-07-1) Jā, jā, iespējams, daudziem šī ziņa bija kā neliels latvisks prieciņš par to, ka citiem, kuriem, šķiet, tik labi iet, tomēr neiet.
Bens Sauthols pēdējo pusgadu to vien darīja, ka peldējās, sauļojās, braukājās ar ūdens motociklu, sniedz intervijas, pozēja kamerām, tikās ar dažādiem cilvēkiem. Faktiski – izklaidējās. No malas šķiet patiešām lieliska nodarbošanās, par kuru pie tam maksā pieklājīgu algu. Taču izrādījās, ka tas viss ir tikai maldīgs priekšstats, un realitāte bija citādāka. Jaunais cilvēks tagad pieprasa kādu brīvu laiku, lai atpūstos no darba (jāatzīst, ka šis darbiņš Benan būs cauri, jo Austrālijas salu projekts ilga vien pusgadu). Domāju, ka viņš to droši varēs atļauties, bet uz pludmali vēl kādu laiku negribēs iet.
Sāls rakstītajam? Kuram gan nepatīk pačīkstēt, ka darbs ir nogurdinošs, garlaicīgs, vienmuļš, slikti apmaksāts utt. (šķiet, runa ir par tiem, kuriem tagad ir darbs). Un katram liekas, ka, lūk, tur tajā citā kantorī darbs ir labāks. Tāds ierasts stāsts par ilgām pēc tā, kā mums nav. Un labi ir tikai tur, kur mūsu nav.