Latvijas sirds vēl ir dzīva

Protams, zinādams vairāk par mums, lasīdams Rietumu lielās avīzes, ko viņam piegādā draugi no vidējām padomju ārpolitikas liberālām aprindām un kuriem ir sakari ar eliti Maskavā. Viņš ir kā līdzinieks ģeniālajam Mihailam Tālam, kurš 1960.gadā pasaules šaha čempiona titulu atveda no Maskavas uz Rīgu. Arī vecā profesora Vulfsona loģikā, tāpat kā jaunajā Tālā "katete bija garāka par hipotenūzu", kā ģeometrijā nemēdz būt. Arī Mavriks perestroikas laikā atklāja sevī "upurēšanas, improvizācijas, riska" (Dāvids Bronšteins) spēju un, riskēdams zaudēt, galu galā apspēlēja tos, kuru rokās bija Lielās spēles sviras. * * * Tanī pat laikā mēs neesam pietiekami akcentējuši un sabiedrībai atgādinājuši vēl divu runātāju uzstāšanos, kuri kāpa tribīnē viens pēc otra un tieši pirms Vulfsona. Ieskatam. Lūk, izvilkums no Latvijas PSR Komponistu savienības valdes sekretāra, muzikologa Arnolda Klotiņa runas: "Varētu domāt, ka sociālisma galvenais aicinājums ir nevis radīt jaunas humānākas cilvēku attiecības, bet gan uz visiem laikiem izmainīt iedzīvotāju nacionālo sastāvu kādā zemeslodes reģionā, piemēram, Baltijas jūras austrumkrastā. [..] Lasot pērn un šogad iznākušās brošūras Latvijas likteņgadi, kas pretendē uz atklātumu, pārņem dīvaina sajūta. Liekas, autoru galvenās rūpes ir - pierādīt, ka sociālistiskās Latvijas tapšana nav bijusi nekas cits kā šķiru cīņas teorētisko likumsakarību ķīmiski tīrs un ideāls gadījums. Ka Latvijas un Padomju Krievijas attiecībās un to vēlākajā savienībā, tās tapšanā nebūtu bijis ne staļinisma, ne voluntārisma, ne pretišķību. Staļina 1940.gada ultimāts sastādīt viņam patīkamu jaunu Latvijas valdību - tātad savā diktatorismā nebijis gadījums suverēnu valstu attiecībās - tiek pasniegts kā starptautisko attiecību delikātuma šedevrs. Molotova-Ribentropa pakts un vāciešu repatriācija mūsu vēsturniekiem paliek šķirtas lietas." Pēc Klotiņa runā "scenogrāfs" - kā teikts Plēnuma materiālu kopkrājumā apgāda LATS izdevumā (Toronto, 1988.gada jūlijs), uzstājās mākslinieks Juris Dimiters: "Un, ja runā par 1940.gada Tautas Saeimas vēlēšanām, kāpēc gan jāsaka, ka tās nenotika ārvalsts karaspēka klātbūtnē. Un, ka Darba tautas bloka vēlēšanu platformā programmā nemaz nebija tēzes par Latvijas iestāšanos Padomju Savienībā. Ka šo iestāšanos izlēma nevis tautas referendums, kā tas tik svarīgos jautājumos pasaules praksē mēdz būt, bet tikai Saeima. [..] Atzīsim atklāti, ka staļinisma un brežņevisma ziedu laikos Latvijas tautai nebija iespējams pilnā mērā brīvi noteikt un realizēt savas republikas un nācijas suverēnās valstiskās tiesības. Bet mums ir iespēja darīt to tagad." * * * Latviešu inteliģences forumu, ko tautā dēvē par Radošo savienību plēnumu, oficiāli sauca tā - Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku, Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos. Nosaukums satur vēstījumu, ka plēnuma sasaukšanas iniciatīva pieder Rakstnieku savienībai un ka tajā piedalās eksperti. Mūsu organizācija toreiz ģenerēja sabiedrībai nozīmīgas idejas un, konsolidējoties ar pārējām radošajām savienībām, kļuva par varai negaidītu spēku. Ja 1940.gadā jaunais padomju režīms Latvijā (tāpat kā 1935.gadā Padomju Savienībā) realizēja Staļina ideju apvienot rakstniekus ar mērķi kontrolēt, regulēt, limitēt viņu daiļradi, tad 48 gadus vēlāk režīma paša radītā organizācija vairs neklausījās šo organizāciju radījušās varas uzbrēcienos un pamācībās, bet ņēma priekšā sistēmu pašu, kura bija bezatbildīgi saimniekojusi Latvijā un visā milzīgajā valstī, ko sauca par PSRS. Mēs centāmies radošo darbinieku un mūsu pieaicināto ekspertu sanāksmi pasargāt no radikāli bezatbildīgu spēku provokācijām, kā arī no saniknotiem revanšistiem partijas konservatīvajā spārnā, kas jau sāka pamatīgi bremzēt jauno politiku Kremlī. Lai plēnumā nebūtu klāt ne vieni, ne otri, mēs izsūtījām ierobežotu ielūgumu skaitu. Tīšām ieaicinājām arī LKP CK biroja locekļus, no kuriem tālredzīgi neieradās padomju Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis. Viņš jau bija apsvilinājies, kad, būdams centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs, netika spējis pietiekami asi reaģēt uz Alberta Bela sensacionālo runu inteliģences apspriedē 1968.gadā par PSRS iebrukumu Čehoslovākijā. Rubenis nojauta, ka tur, kur ir rakstnieki, tur "kaut kas" notiks, it īpaši divdomīgajos perestroikas apstākļos (un tur noteikti runās arī Bels). 1. un 2.jūnija saietu bijām iecerējuši kā pirmo oficiālo protestu pret nācijas pārtautošanu un republikas pazemošanu visā gandrīz 50 gadu vēsturē. Par vairogu mūsu iecerei kalpoja stiprākais no visiem vairogiem - proti, mēs to veltījām PSKP 19.konferencei, kurai bija jāsākas 1988.gada 28.jūnijā Maskavas Kremlī un kuras progresīvās tēzes bija publicētas presē un tika plaši apspriestas. Mēs zinājām, ka 19.konference liks pamatus principiāli jaunai attīstībai, piemēram - lems sarīkot visa līmeņa padomju vēlēšanas ar alternatīviem kandidātiem sarakstos un pieņems Rezolūciju par atklātumu (glasnostj) Aleksandra Jakovļeva vadībā, kas praktiski nozīmēs cenzūras likvidēšanu Padomju Savienībā. Mēs nolēmām dot savu ieguldījumu 19. konferences tēžu apspriešanā. Īpaši nozīmīga bija konferences tēze par "balto plankumu" novēršanu vēstures jautājumos. Atsaucoties uz "balto plankumu" apgūšanas nepieciešamību, mēs nācām Gorbačovam palīgā un plēnuma Rezolūcijā ierakstījām arī šādu teikumu: "Lai atjaunotu vēsturisko patiesību, iepazīstināt republikas sabiedrību ar Ribentropa-Molotova 1939.gada 23.augusta pakta slepenajiem protokoliem". Tagad, pēc 20 gadiem, redzam, ka 1. un 2.jūnijs ir pieteicis sākumu vēl vienam principiāli jaunam procesam, ko nedz Mihails Gorbačovs, nedz toreiz vēl pat vēlākais Ribentropa-Molotova pakta galvenais denonsētājs PSRS parlamentā Aleksandrs Jakovļevs nav paredzējuši - Baltijas republiku valstiskuma atjaunošanu. Alternatīvās vēlēšanas viņiem toreiz ir vajadzīgas, lai reformētu satrunējušo, bet viņu iecerēs reformējamo sistēmu, un tas ir apsolīts arī Reiganam un citiem, Rietumos. Jāatceras, ka Vulfsona runa ir pirmā runa no oficiālas un atklātas tribīnes visā PSRS par Vācijas-PSRS 1939.gada līguma un slepeno protokolu nelikumību. Toreiz Vulfsons piemin arī otru protokolu, kurš tiek parakstīts 28.septembrī, ar kuru arī Lietuva tiek iekļauta PSRS interešu sfērā un šai dokumentā minēts, ka "PSRS savas intereses īsteno ar īpašiem pasākumiem". No plēnuma aforismu krājumiem jau hrestomātisku skanējumu ieguvis Pugo teiktais Vulfsonam: "Jūs nupat nogalinājāt Padomju Latviju". Mēs uz Kremli devāmies ar Radošo savienību plēnuma idejām un no Maskavas pārbraucām ar aicinājumu Latvijas sabiedrībai un visai tautai izmantot 19.konferences piedāvāto ideju izvirzīt pašiem savus deputātu kandidātus priekšā stāvošajās vietējo padomju, Latvijas PSR un PSRS Augstākajā padomēs. No Latvijas radošās inteliģences 19.konferencē piedalījās Dainis Īvāns, kas toreiz kopā ar Artūru Snipu bija pazīstams kā cīnītājs pret Daugavpils HES celtniecību (Tautas frontes vēl nemaz nebija), publicists no partijas laikraksta Cīņa Ēriks Hānbergs, tautā augstu cienītais aktieris Ģirts Jakovļevs, arī es kā Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs. Tas viss notiks nepilnu mēnesi vēlāk, bet 1. un 2.jūnijs aizritēja kā viens satraucošs mirklis, Rezolūciju dedzīgi apspriežot un laužot šķēpus vēl naktī uz 3.jūniju. Dokuments tika nosūtīts arī 19.konferences dalībniekiem, pievienojot vēstuli Gorbačovam un citiem ar plēnuma dalībnieku personiskajiem parakstiem. Divās dienās mūsu forumā uzstājās septiņdesmit runātāju. * * * Inteliģences forumu stipru darīja sabiedrības milzīgais atbalsts. Mums pienāca vēstules ar simtiem parakstu no uzņēmumiem, rūpnīcām, lauksaimnieku kolektīviem, augstskolām, Zinātņu Akadēmijas, kā arī telegrammas no privātpersonām. Rādīju tās prezidijā man blakus sēdošajam Borisam Pugo, bet viņš man neveltīja priecīgu sejas izteiksmi. * * * Īpaši nenovērtējams bija zinātnieku ieguldījums plēnuma argumentācijā. Ja mums vara pārmeta līšanu ekonomikā, demogrāfijā, plānošanā, nacionālās politikas revidēšanā, no kā mēs nekā nesaprotot, tad zinātnieki "dzejnieku un gleznotāju emocionālo patvaļu" apstiprināja ar reāliem skaitļiem un faktiem. Vara sāka saprast, ka inteliģence spēj būt arī vienota. Vai tā bija sazvērestība? Nē, solidaritāte. Ne velti mēs sarīkojām kopīgu, apvienotu sanāksmi. Ne velti turpmākai darbībai plēnums nolēma nodibināt Radošo savienību padomi, lai turpmāk koordinātu darbības. Ne velti plēnumā atskanēja ierosinājums, lai tieši Rakstnieku savienība organizētu Tautas fronti (Viktors Avotiņš). (Es gan šo ideju tonakt nepieņēmu, jo par Tautas frontēm tik vien zināju, ka tās 30.gadu vidū un 2.pasaules kara laikā darbojās Francijā, Itālijā, Spānijā vietējo kompartiju vadītas pret fašismu). Latvijas Tautas fronte radās četrus mēnešus vēlāk, un tagad, pēc 20 gadiem, redzam, ka tās dibināšanas kongresa scenārija "rokraksts" bija stipri līdzīgs 1. un 2.jūnija plēnumam - ievadvārdi, referāts, runas, debates, rezolūcija. Arī starp vadošajām personām bija daudzi plēnuma ideologi. Vēlāk pievienosies citi, bet pirmie bija pirmie. * * * Plēnuma starptautiskā rezonanse arī bija tālredzīgi paredzēta. Mēs negribējām, lai ieguldītā enerģija paliktu vietējā padomju Latvijas ūdenskrātuvē, ko sauc arī par dīķi. Mēs uzaicinājām plēnumā būt klāt ne vien republikas presi, radio un televīziju, bet arī Vissavienības, kā toreiz sauca, izdevumu redakciju, Centrālās televīzijas, radio korespondentus. Mēs uzlūdzām Andreju Saharovu un Jeļenu Bonneri, kaut arī paredzējām, ka diez vai nesen no trimdas atbrīvotais cilvēktiesību cīnītājs ieradīsies. Bet vara to zināja un nebija skaidrībā, kas ir Saharovs - nīstams Rietumu imperiālisma kalps vai perestroikas autoru atbalstāms sabiedrisks darbinieks. Plēnumā piedalījās un runas teica divi ekonomikas zinātņu doktori no Maskavas - žurnāla Kommuņist galvenā redaktora vietnieks Oto Lācis un ANO eksperts ekoloģijā Mihails Lemeševs. Abu uzstāšanās tonis bija par labu mums, kritiski noskaņots un tā laika kontekstā - arī režīmu atmaskojošs. Šo cilvēku klātbūtne pati par sevi nesa starptautisku iezīmētību. Bet Vulfsona runa guva atbalsojumu jau augustā - ASV kongresmeņi paziņoja, ka atbalsta profesora izteikto viedokli par 1940.gada notikumiem Baltijas valstīs. Latviešu plēnums nepalika Latvijā vien. PSRS līmenī to vērtēja citās toreiz savienotajās republikās. Mums rakstīja vēstules krievi no Sibīrijas pilsētām, moldāvi par savu alfabētu, Krimas tatāri, arī tautieši no ārzemēm. Nākamajā radošo savienību plēnumā, kas notika 1989.gada 30.-31.martā, runas jau bija bez Ļeņina citātiem, veltījumiem PSRS konferencēm, bez delikātas atsauksmes uz padomju sociālisma ideāliem. Tajās padomju režīmu grāva bez terminu apdomīgas izvēles. Atceros - asas pretpadomju runas teica dzejnieks Juris Kronbergs no Zviedrijas, Latviešu rakstnieku apvienības priekšsēdētājs Kārlis Zvejnieks no Amerikas un citi. Ļaudis it kā sacentās nosodošu epitetu lietošanā, gluži vai tā kā agrākos gados notika daiļrunības sacensības slavinājumos. Bet šajā plēnumā sabiedrībai aiz muguras jau bija folkloras festivāls Baltica-88 ar sarkanbaltsarkano karogu Skandinieku rokās, Vides aizsardzības kluba karoga reabilitēšanas mītiņš, Aleksandra Jakovļeva Kremlim pozitīvu vēstījumu nesošā vizīte Baltijā, Tautas frontes nodibināšanās, karoga pacelšana Svētā gara tornī, 18.novembra atzīmēšana Drāmas (Nacionālajā) teātrī, PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, kurās pārsvaru guva Tautas frontes atbalstītie deputātu kandidāti. Vēsture ieguva nepiedzīvotu paātrinājumu. PSRS vadība ticēja jaunam savienības līgumam, ko parakstītu arī Baltijas valstis. To viņi solīja arī ASV līderim neformālās sarunās. Taču 1989.gada radošo savienību plēnumu, kas saucās "Cilvēka un nāciju tiesības" un kas bija veltīts Vīnes konferencei, ļaudis ir piemirsuši. Daudz spilgtākā atmiņā mums ir neapstrīdami pirmā iebrišana straumē (upē) - 1. un 2.jūnijs. Izvilkumi no plēnumā teiktajām runām Māra Zālīte. Terors, demagoģija atraisīja cilvēkos pašus primitīvākos negatīvos spēkus, kurus slāpēt ir katras civilizācijas pirmais uzdevums. Izņēmums nebija arī rakstnieki, un vienīgais pārmetums viņiem, ka viņi nebija pārcilvēki. Personīgas izrēķināšanās, denunciācijas, baiļu atmosfēra salauza daudzus. Patiesībā būtu jārunā par upuru upuriem. Čaks. Bet izrēķinājās jau ne tikai ar dzīvajiem. No literatūras padzina arī mirušos. Imants Ziedonis. Ir izsūtīti no iekoptas, iekārtotas dzīves desmittūkstošiem gudru un godprātīgu zemnieku. Republikā tiek forsēta - vēl joprojām! - samocīta industrija ar ievestu darbaspēku un ievestām izejvielām, bez kādas atbildības tiek ķimizēta vide, nepamatota pārapdzīvotība izjaukusi ekoloģisko līdzsvaru utt., utt. Tas nav dabiski. Ilmārs Lazovskis. Ārkārtīgi liela nelaime ir parādiskums, kas kā audzējs, kā ļauna slimība grauj veselības aizsardzību. Krieviem ir labāks vārds - pokazuha, tendence par katru cenu parādīt, ka mēs esam paši labākie. Tiešām, mūsu veselības aizsardzība ir labāka nekā daudzās citās mūsu valsts republikās. Katrā ziņā tā ir nesalīdzināmi labāka nekā Turkmēnijā, Tadžikijā, bet šis parādiskums aizēno praktiskās vajadzības. Es šaubos, piemēram, vai jāizdod miljoni sirds pārstādīšanai republikā, ja postā iet poliklīnikas. Sirds pārstādīšana ir pagaidām luksus operācija visā pasaulē, tā neatrisina ne infarkta, ne aterosklerozes problēmu, tā ir tikai cerība šīs problēmas risināšanā. Zigmunds Skujiņš. Latviešu tauta ir pazaudējusi ārkārtīgi daudz. Pazaudēt pēdējo, kas mums atlicis, - kultūras autonomiju - mēs neesam un nebūsim ar mieru. Šajā ziņā veltīgas ilūzijas nav ko lolot, lai kādos vārdos mūs sauktu. Imants Kalniņš. Valdība jau nebrauc tramvajos, nespiežas veikalos, un valdība acīmredzot arī nezina, ka situācija iedzīvotāju un iebraucēju attiecībās ir tik tiešām eksplozīva. Notikumi pie Brīvības pieminekļa ir tieši šāda veida eksplozijas. [..] Es domāju, ka tautu attiecībās šeit uz vietas vadzis ir pilns, un, lai šī lūšana nebūtu traģiska, tad ir jārīkojas, kaut kas jādara, turklāt tūlīt, jo nākamie 20 tūkstoši jau nāk iekšā, kamēr mēs te sēžam. Marina Kosteņecka. Ir konkrēti cilvēki, kuriem agri vai vēlu, tomēr reiz būs jāstājas vēstures tiesas priekšā gan par iztukšotām Krievijas sādžām, gan par migrantu ieplūšanas rezultātā pārapdzīvotām Latvijas pilsētām un laukiem. Uz apsūdzēto sola tad nonāks dažādu tautību pārstāvji. Es viņus visus jau tagad ieskaitītu tādā savādā etniskā grupā, kura ģeogrāfiski mīt Maskavā un kurā blakus krieviem, gruzīniem, ukraiņiem, azerbaidžāņiem un citu tautu pārstāvjiem savu "goda vietu" varētu ieņemt arī tādi latvieši kā Arvīds Pelše un Augusts Voss. [..] Divas dienas šajā "slēgtajā" telpā mums netrūkst skābekļa. Bet rīt mēs iziesim aiz šīm sienām, kur pagaidām vēl piesārņotā atmosfērā dzīvo tautas masas. Imants Auziņš.Toties es izlasīju uz diezgan daudziem žogiem kaut ko pavisam negaidītu, kas mani skāra kā elektrības trieciens, - "Russkim - Rigu, gansam - figu". Paskaidroju - par hansiem zināmu aprindu žargonā sauc latviešus. Mazliet tālāk izlasīju šādu teicienu: "Každij ubitij Gans - zeļonoje ģerevo. Tak ozeļeņim že gorod Jelgavu". Pēteris Pētersons. Nešķelsimies! Šo īpašību pie latvjiem jau pārāk sekmīgi izmantoja bīskaps Alberts. Staļinismu mēs še analizējam dziļi. Un tomēr nozīmogotais komplekss - Staļins, Berija, Ždanovs, Molotovs, Višinskis un vēl tur kādi, un tad mūžam taisnīgie, pacietīgie mēs visi. Šī shēma ir mazliet vienpusīga. Nenoliegsim, ka mēs visi bijām, vismaz līdz manai paaudzei, noteikti šī laika un šo procesu līdzgaitnieki. Es teiktu - līdzdalībnieki. …Fašisma, kā arī Staļina diktatūras būtība nav meklējama maniakāla varmākas personā, bet gan šī maniaka ģeniāli radītajā klimatā, augsnē, kurā mazi hitlerīši un staļinuki dzimst inkubatoriski miljoniem paši no sevis. Un tieši latviešu tautai šīs perināmās mašīnas siltumpakāpe nebija jāpaceļ līdz paredzētajai normai - cālēni ņipri šķīlās paši no sevis. Alberts Bels. Es vēlos, lai latviešu valoda Latvijā iegūtu konstitucionālas garantijas un likuma aizsardzību. [..] Galvenā problēma ir valodas statuss. Atgriežoties pie plēnumā bieži minētā nacionālā attiecību jautājuma Latvijā, redzu trīs risinājuma variantus. 1) Visi latvieši ielec Daugavā. Dabiski, nacionālais jautājums atrisināts - nav vairs latviešu. 2) Visiem migrantiem uzdāvinām savrupmājas Maskavā. Arī jautājums atrisināts, jo republikā nav vairs migrantu. Šie varianti saprotamu iemeslu dēļ nevar tikt realizēti, tāpēc atliek trešais. 3) Ieinteresēt valodas apgūšanā. (Atvainojos, ka nopietnus jautājumus aplūkoju ar smaidu, bet domāju, ka drūmai nopietnībai nav pamata: mēs taču neaizvadām savu republiku aizsaulē; patiesībā mēs stāvam pie pilnīgi jaunas dzīves šūpuļa.) Miervaldis Birze. Zinādams Latvijas vēsturi vairāk, nekā tas skolā pieļauts, es iedomājos: 20.gs. daudzi latviešu pulki cīnījās ar ieročiem rokās. [..] Bezsirdīgi skan, ja jautā - vai latviešu tauta daudz ieguvusi no karstajām karavīru asinīm, kuras iesūcās vēsās smiltīs? Vēsture diemžēl ir kā birža, kurā arī asinis reizēm kotējas augstāk, reizēm zemāk; nežēlīgi izklausās, ka asiņu cena ar laiku mainās. Ieroči laimi nesuši reti, pat uzskatot, ka daudziem toreiz cīnīties bija svēts pienākums. No sešdesmitajiem gadiem zudusi mana uzticība Latvijas politiķiem un Latvijas vadītājiem, jo viņiem bieži ir trūcis pienācīgas rūpības latviešu identitātes saglabāšanai. Es vairāk ticu tam pulkam, kas šinī zālē sapulcējies šodien - rakstnieku, dzejnieku, mūziķu, mākslinieku un citu kultūras darbinieku pulkam, tam jācīnās par latviešu tautas identitāti. Jānis Stradiņš. Toreiz latvieši bija tauta, kas uznāca uz vēstures skatuves, tagad nu latvieši itin kā noiet no tās. Mūsu paaudzes uzdevums ir to nepieļaut. Revolūcijas laikā viss nāk uz augšu. Un mēs rādām, ka Latvija nav teritorija, bet republika ar savu tautu, ar savu valstiskumu, ar savu vēsturi. Ļoti ilgi latviešus ir vajājis bezvēstures lāsts. Bet nu šī tauta atkal ir augšā. Andris Kolbergs. Jau vairāk nekā trīs visdažādāko tautību birokrātu paaudzes Latvijā savas karjeras un materiālo labklājību dibina uz saukšanu cīņā pret latviešu nacionālismu. Viņi taču par latviešu nacionālistu mācēja padarīt pat krievu Aleksandru Ņikonovu, toreizējo Latvijas PSR lauksaimniecības ministru, tagadējo Vissavienības Ļeņina Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas prezidentu. Bet visu šo pasākumu kompleksu kopā viņi sauc par starpnacionālo attiecību veidošanu un tautu draudzības iedibināšanu, aizverot te vienu aci, te otru, te abas uzreiz. Ierosinu plēnuma Rezolūcijā ierakstīt: Agresīvi šovinistiski grupējumi Rīgā izplat a aicinājumus izrēķināties un nogalināt latviešu tautības iedzīvotājus. Valdis Krastiņš. Un pašās beigās es gribētu pavaicāt, kas un par kādu naudu pārdeva Abreni, pārdēvējot to par Pitalovu?