Lielās diskotēkas fināls: 387 (Eirobloga IV sērija)

..Vārdsakot, "pesecs" visiem! Tā ka līdz nākamajai Eirovīzijai, kas notiks vēsi provinciālajā Oslo, kur vispār, bez Munka Kliedziena aplūkošanas, nav ko darīt, vismaz trīs aprakstīto Doomsday scenario  iespēju dēļ varam nemaz neaizvilkt.

O.K., solījumi jāpilda, kā te komentos paģēr daži pilsoņi. Tad nu noapaļošos (pusotra mana domiņa par EUROVISION atrodama arī šīsdienas Slejā).

Vispirms par cipariem. Norvēģu pasaku mīļotāja Zvejnieka (Ribaka) uzstādītais Eirovīzijas vērtējuma rekords – 387 punkti, protams, ir visspilgtākais apliecinājums mītam par "vienoto eiropopa formātu", kuru dzirdot ļimst gan dažādās šī kontinenta tautas, gan profesionālās žūrijas. Par pēdējām es sevišķi brīnos – ņemot vērā to, ka tik daudzas valstis Norvēģijas Fairytale piešķīra visaugstākās – 12 – balles, tātad arī izklaides un mūzikas profesionāļi atrod Pasakā kaut kādas "mūžīgās vērtības"... Interesanti gan, kādas?

Par Endrū Loida haltūru – bezgalīgi garlaicīgo mīcīšanos ap vienu frāzi It's my time vai Patrīcijas Kāsas galīgi "nekādo" dziesmu jau tik daudzi ir indīgāk par mani izteikušies, tādēļ nemaz necentīšos pat apstrīdēt visiem zināmo faktu, ka, izrādās, mūsu dienās, lai uzvarētu pat tik "nenozīmīgā" pasākumā, kā šis, vairs nepietiek tikai ar "leģendas" vai "skaļa vārda" statusu. Kaut gan, domāju, Vēberam šī apjausma nebija diez ko patīkama. Man ļoti imponē tas, ko par Vēberu saka mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis: "А Эндрю Ллойд Уэббер... Можно меня обвинить в предвзятости, но я всегда говорил, что он - более чем посредственный композитор и самая раздутая музыкальная величина в мире. Кроме Jesus Christ Superstar он не сочинил ничего путного: все эти "Кошки", "Призраки оперы", не говоря о более поздних вещах - мюзиклы одной песни." 
A Patrīsijai, kā jau foršai un rūdītai franču bohēmietei, vienalga: viņa nekautrējās pat mēģinājumos ierasties, kā lai smalkāk pasaka, - vieglā šņabja izgarojumu ietekmē. Un arī ballītē Eiromājā pēc fināla koncerta stoiski turpināja iznīcināt Krievijas vodkas stratēģiskās rezerves.

Tak nepatīkamie fakti par cipariem ilgi nebija jāgaida: Ukraina svētdien paziņojusi (un ar visiem lietišķajiem pierādījumiem), ka fināla balsojuma rezultāti tikuši viltoti. Ukrainietei N.Prihoģko un viņas internacionālajam raudu gabalam Mamo, kas konkursā pārstāvēja Krieviju, TV rezultātu paziņošanā parādījušies 8 punkti no Ukrainas, kurus tā (Ukraina) nebija devusi. Ukraina jau nosūtījusi EBU lūgumu izskaidrot, kāpēc tas noticis. Gadījums ļoti neglīts, jo principā apšauba visu balsošanas rezultātu ticamību. Plus vēl "lokālās aizkulises" – arī Prihoģko, tāpat kā mūsu Busulis, tiek dzimtenē uzskatīta par tautas nodevēju (Busulīts par to, ka dziedāja krieviski, Prihoģko – par to, ka, izbalsota Ukrainā, apņēmīgā meiča kā tanks devās uz Maskavu un... vinnēja Krievijas nacionālajā atlasē). Godīgi sakot, lūk, šīs kaislības – ka kādu var nodēvēt teju par politisko prostitūtu vienas estrādes dziesmiņas dēļ - es nu nekādi nespēju saprast. Pārāk dziļi rokam, man šķiet. Tad jau politiski tik principiālajiem latviešiem patiešām vajadzēja boikotēt Eirovīziju Gruzijas-Krievija kara dēļ, kā pērnajā augustā kāds no mūsu TV spices ļaudīm izmeta.

Vienīgā patiesība, kas šī gada Eirovīzijas sakarā būs grūti apgāžama: tāda mēroga šovu, kādu par nenormāli milzīgu naudu sarīkoja Krievija, Eiropa patiešām nebija redzējusi un diez vai kāda "mazāka" Vecās Eiropas valsts spēs atkārtot televīzijas maģijas dēļ jo īpaši iedarbīgās gigantomānijas orģijas. To, ka pasākums desmit dienu ilgumā bija tiešām labi organizēts un izdevies kā šovs, uzsver pilnīgi visi. Vērtējuma nianses atšķiras par gaumi, bet tas ir tikai normāli.

Taču ir divi daudz būtiskāki argumenti, kas man neļauj ar mierīgu sirdi atzīt – o, jā, krievi nodemonstrēja klasi un standartu, pēc kura turpmāk varēs spriest par popmūzikas un izklaides industrijas līmeni kādā atsevišķi ņemtā valstī.

Pirmais: diemžēl, tie jau nemaz nebija krievi, kas kaut ko demonstrēja. Kopš marta Maskavā strādāja milzīga rietumu izklaides industrijas profesionāļu komanda, kura (tiesa, par Krievijas valdības un Maskavas pašvaldības teju neierobežotajām kredītlīnijām pusotra miljarda rubļu apmērā) šo pasākumu izdomāja un realizēja. Amerikāņu stage conception/skatuves izveides būvinženieri, angļu gaismas dizaineru un tehniķu brigādes, zviedru un ķīniešu kompjūterspeciālisti, kas holandiešu, britu un dāņu mākslinieku uzraudzībā realizēja visu (!) dalībvalstu videoprojekciju klipus, pat tām 42 valstu vizītkartēm attēlus radīja Stokholmā, mūziciņu – Londonā, bet no Krievijas tur bija vien Mis Universe uzvarētājas seja. Fināla šova galvenos priekšnesumus rādīja pasaulslavenais kanādiešu koncerns Cirque de Soleil, gaisā pakārtajos ūdens baseinos brutāli meņģējās ne mazāk slavenā brazīļu teātra trupa Fuerza Brutta, kura turklāt ir leģendārās amerikāņu akrobātu/dejotāju kompānijas De la Guarda meitasuzņēmums. Pat krievu rikijmārtina Dimas Bilana efektīgā skriešana cauri sienām ir Fuerza Brutta tradicionālais šovu-izrāžu atklāšanas numurs!

Tā ka no Krievijas patiešām sausajā atlikumā ir tikai Aleksandrova koris, Moisejeva balets (abas – armijas paspārnē strādājošas pašdarbnieku trupas), krietni pabalējušais pseidopedofili-lesbiskais duets Tatu, puspajukušais muzikāli parodējošo virtuozu - stīgu un balalaiku kolektīvs Terem Kvartet un četrarpus vakara vadītāji, viens par otru krāšņāki ("ar pusīti" - ja pieskaitām Maskavā dzīvojošo lietuvieti Ingeborgu Dapkunaiti, kas paziņoja Krievijas balsojuma ciparus).

Plus četri tūkstoši lētā darbaspēka, kas mēneša laikā izremontēja Olimpiskās arēnas interjerus, samontēja no visas pasaules savāktos tehniskos brīnumu 180 tonnas un 52 stundu laikā visu šo inženiertehnisko monstru arī, kā paredzēja līgums, novāca. Jo jau otrdien Olimpiskajā notika kārtējais komerckoncerts. Popsa, protams.