Mācību grāmata

Mana māsīca, pēc profesijas psihoterapeite, reiz nedaudz ironiski komentēja kādu semināru, kurā amerikāņu kolēģi bija stāstījuši par posttraumatiskā stresa izpausmēm amerikāņos pēc 11.septembra uzbrukuma. Ironijas iemesls bija tas, ka šī kolektīvā pieredze salīdzinoši nobālēja to kolektīvo traumu un stresa priekšā, ko Latvijas iedzīvotājiem nācās piedzīvot kara un okupācijas laikā. Es, protams, apšaubu to, ka Rietumu sabiedrība pat pēckara laikā bija stabila uzplaukuma un pārtikušas harmonijas zeme, un jebkura iepazīšanās ar citu valstu vēsturi parāda, ka mēs neesam vienīgie, kam dzīve uzliek pārbaudījumus. Tomēr Latvijas notikumu hronika ir diezgan iespaidīga — būtībā pēdējie simt gadi pagājuši nepārtrauktā, tā sacīt, dialektiskā graušanas un radīšanas virpulī, turklāt nav runa tikai par "radošu iznīcināšanu", kā savā laikā kapitālismu nodēvēja Jozefs Šumpēters, bet kaut kādu permanento stāvokli, kas nekad neļauj atslābt.

Protams, šis laiks ir interesants. Ekonomiskā dzīve kļūst par ekonomikas mācību grāmatu dzīvu ilustrāciju, turklāt izskatās, ka Latvija patiešām iekļūs pasaules mācību grāmatās kā īpaši eksotisks bezatbildīgas saimniekošanas un 2008.gada krīzes piemērs. Tie, kuri redzējuši britu komēdiju seriālu Jā, premjerministr, ir pazīstami ar sociālās izvēles teoriju (viens no racionālās izvēles teorijas virzieniem) un tās atziņām par birokrātijas darbu, proti, ka tās uzvedību nosaka egoistiskas intereses, kam ar kopējo lietu ir minimāls sakars — klasiska ilustrācija ir Valpurģu nakts cienīgais dancis ap "strukturālajām reformām", kuras lielākais ieguvums ir pensiju sistēmas sagraušana. Pirms pāris gadiem ierēdņi stāstīja, ka eksperti no visas pasaules braucot pie mums mācīties, bet šie eksperti, šķiet, nenojauta, ka mums viens otrs pārsteigums viņiem pataupīts vēlākam laikam.

Skaidrs, ka mēs pašlaik piedzīvojam vēsturiskus notikumus, kuru nozīmi vēl nevaram zināt. Iespējams, ka pasaulē notiekošais ir novilcinātas sekas bipolārās pasaules sabrukumam, kas aizsākās 80.gados, varbūt ekonomiskā krīze ir blakne tehnoloģiju revolūcijai vai arī pierādījums, ka sabrukušas cerības uz to, ka tehnoloģiskās izmaiņas totāli pārveidos sabiedrības, ražošanas un biznesa dabu. Es piekrītu Jurģim Liepniekam, ka vismaz sajūta ir tāda, ka esam krustcelēs un piedzīvosim vai nu "nācijas dzimšanu", vai "nācijas miršanu" jeb drīzāk permanento atpalicību. Es teiktu, ka Latvijas centienos atgriezties Eiropā ir beidzies otrs posms, kad likās, atgriešanās, tai skaitā arī pielīdzināšanās labklājības ziņā, notiks dabiski. Atbilstoši ir arī jāaiziet otrās, pēcatmodas paaudzes politiķiem — viņi teicās esam menedžeri, bet jebkurā uzņēmumā, ja rezultāti ir slikti, menedžeris tiek atlaists, pat tad, ja pie vainas ir globālas sazvērestības. Jāsaka, es īsti neticu, ka mēs būsim īpaši daudz no tā visa mācījušies, bet cerību vieš tas, ka liela daļa sabiedrības pēdējos gados nobaudīja visādus labumus, dabūja āķi lūpā un gribēs šos labumus atgūt, un, ja ir skaidrs, ka muļķīgā veidā pie tiem uz ilgu laiku nevar tikt, varbūt izmēģināsim kādu gudrāku ceļu.