Māksla filozofijas pozā

Ar Aiju Zariņu publiku iepazīstināt nenākas — robežpārkāpēja, formu amplitūdas paplašinātāja, rāma estētisma pretiniece un mūžīgā oponente, "trakā" māksliniece, kas atļaujas un provocē. Ja 80.gadu darbi jau iekļaujami XX gadsimta otrās puses latviešu mākslas klasikā, tad, ko iesākt un kā uztvert Zariņas pēdējo gadu meklējumus garīga aktīvisma un ideju mākslas laukā, vēl nebūt nav skaidrs. "Māksliniekam ir zināmi pienākumi sabiedrības priekšā" (Aija. Sast. A.Vanaga. Blankenfelde, 2007.,105.lpp.), mākslai esot jāveicina sabiedrības attīstība, romantiska avangarda kaismē un Nikolaja Rēriha teosofiskās kvazireliģijas garā sludinot, ka pasauli glābs tikai kultūra, kam jāpakārto viss pārējais. Sastatīt pagātnes un šodienas izpausmes varēja Zariņas lielajā retrospekcijā Princese uz zirņa pērn izstāžu zālē Arsenāls, bet tagad aplūkojami 18 darbi, kas tapuši pēdējos gados.

Izstāde rosina pārdomāt, cik lielā mērā mākslas uztverei un analīzei nepieciešams pazīt mākslinieka personību un darbu konceptuālo pamatu? Klasisks modernisma uzstādījums lielā mērā paredz izolacionismu — darbi runā paši ar savu formas spēku, savukārt laikmetīgāki teorētiskie strāvojumi izceļ kontekstuālismu — lai kaut ko saprastu, ir jāzina viss vai vismaz maksimāli daudz par pašu mākslinieku, viņa(s) nodomiem, darbu rašanās apstākļiem utt. Pati māksliniece tā kā vairāk sliecas uz konteksta pusi, apgalvojot, ka formas kultivēšana viņu nesaistot — "saturs, idejas ir svarīgas, nevis forma" (turpat), "mākslas ceļu ejot, ir jāzina garīgās mācības. Mēs apgūstam amatniecību un nezinām, ko ar to iesākt" (turpat, 113.lpp.). Līdz ar to nebūtu lielas jēgas apcerēt, cik veiksmīgi atrisināti krāslaukumu salikumi, līniju izteiksmība u.tml. aspekti. Tomēr, izpaliekot teorētiskajam "rāmim", skatītājam nākas iztikt bez priekšzināšanām vai arī atsaukt tās atmiņā no kaut kur iepriekš lasītā. Kas paliek pāri bez daiļrunīgiem komentāriem? Nekas daudz, vien bālas atmiņas par savulaik ekspresīvo formas modernizāciju, kur elegantā sintēzē sakausēti Pablo Pikaso, Hoana Miro, fovisma, primitīvisma un brutālisma elementi. Ja 80.gados tiešām uzrunāja paši darbi, ļaujot izjust eksistenciālu spriegumu un dramatismu universāli tveramā formu un emociju sasaistē, tad tagad runā tikai autore, darbiem kļūstot par runātā ilustrācijām. Vai viss noticis pēc Hēgeļa, kas uzskatīja, ka noteiktā mākslas attīstības pakāpē tās lomu pārņemšot filozofija?

No "klasiskās" Zariņas ir atpazīstams antropocentrisms jeb cilvēka tēla dominēšana, akcentētas līnijas un vairāk vai mazāk homogēnu krāslaukumu lietojums, taču toņi ir kļuvuši maigāki, "pastelīgi", krāsa nav ekspresīvi uztriepta, bet plāni ieklāta, un tēlotos cilvēciņus neplosa nekādas kaislības, tie ir tik tievi un askētiski, ka atgādina astrālās pasaules iemītniekus — plikpaurainus un maksimāli bezpersoniskus, bet vai tādēļ universāli nozīmīgus? Ja nekā individuāla nav, tad jebkurš identificēsies ar gleznas varoni? Vismaz daļa no tiem ir arī nosacīti pašportreti, piemēram, Es un manas bruņas (2007) — cilvēciņš, kam līdzās mētājas bruņas — kaut kas melns, netīrs un asociatīvi slikts peldas saulaini zeltainā fona gaismā. Citi tēli zemu klanās, laikam augstāku spēku priekšā (Pateicība, 2007) vai kaklus sagriezuši, lūkojas uz augšu (Skatītāja, 2008) — virzienā, kur laikam jau ļaudis lūkojas pārāk maz. Dzelzceļa tilta lokveidīgie režģi ienes darbu klāstā pazīstamā Rīgas silueta vaibstus (Daugaviņa, Daugava, 2008), kam it kā vajadzētu raisīt nozīmīgas pārdomas par latviešu likteņupi. Pa Zariņas darbiem lidinās arī klasiskais svētā gara simbols — balodis (Daugaviņa, Pieskāriens, 2008) un ik pa brīdim parādās acis ar skatiena kūļiem, liekot iedomāties priekšmetu bīdītājus u.tml. "brīnumus" no paranormālo parādību aprakstiem (Daugava, Skatīties, 2008). Viens no rudimentāriem pašreizējā stila avotiem ir bērna zīmējuma naivitāte (Draugs, 2008), bet ērmotā veidā izpeld arī jūgendiskas XX gs. sākuma vizuālās valodas reminiscences, kas neko vairāk par samākslotu simbolismu un glītu, bezproblēmu dekoratīvismu sasniegt nespēj (Roze, 2000).

Zariņa izvēlējusies maksimāli lakonisku, bezpersonisku formu, iespējami mazāk atribūtu, lai panāktu "skaidrāku" ilustrāciju. Tomēr bez pašu "Svēto Rakstu", proti, teorētiskā pamatojuma, pievienošanas ilustrācija paliek karājoties gaisā un tai atliek uzrunāt ar Zariņas vārda autoritāti, kas vedina uz ko līdzīgu Prāta vētras jaunā albuma moto: "Tur kaut kam ir jābūt." Lai šis "kaut kas" iegūtu kaut cik iedarbīgas aprises, redzamais jāskata kā vizuālā sadaļa plašākam un nenoliedzami pretrunīgam "garīgās izaugsmes" projektam. To nav grūti iedomāties kā sava veida provocējošu performanci — kad gleznot sen jau var vienalga kā un komentāri pārsvarā akcentē plurālismu un daudznozīmību, pasludināt, ka mākslai esot "viena nozīme" (Diena, 2008, 5.06). Tikai — ko iesākt ar tiem, kas saskata nevis "pareizo", bet savējo nozīmi? Ja mākslā vairs tikpat kā nav neapgūtu un nepieradinātu teritoriju, uz avangarda statusu var pretendēt unificējošs esenciālisms ar totalitāru pieskaņu, ko varam arī uztvert kā brīdinājumu par idejām, kam labāk nesekot.