Taču ne par to runa.
Pēdējos divos gados skolotāju saimē valdīja pamatots prieks tajā ziņā, ka valsts maz pamazām sāka reālāk novērtēt pedagogu darba apstākļus un, attiecīgi, kaut nedaudz, bet uzlaboja viņu darba samaksu. Joprojām esmu pārliecināts, ka ir trīs profesiju grupas, kuru algošanai sevi cienoša valsts kategoriski nedrīkst ekonomēt - tie ir mediķi, pedagogi un policisti, - cilvēki, kuri vistiešākajā, burtiskajā veidā nes atbildību par Latvijas pilsoņu jeb nācijas fizisko un garīgo nākotni. Ekonomisko grūtību laikos var (un vajag) taupīt uz jebkura ministra vai ierēdņa rēķina, taču tuvredzīgi ir izcelties savu kolēģu ministru vidū ar bezprecedenta idejām un sākt spriedelēt - kā to dara Izglītības ministre Koķe - par drastisku algu samazināšanu pedagogiem un aizmuldēties pat tik tālu, ka skolotājiem varētu likvidēt vasaras atvaļinājumu (proti, joprojām valsts sektorā strādājošiem pedagogiem nemaksāt atvaļinājuma naudu).
Pirmkārt, paziņot šādu nudien "greznu domu" aprīlī (tak jau ne 1. datuma joks?), kad līdz vasarai ir trīs mēneši ir pilnīgs neprāts. Zinot konkrēti, cik pat pie visiem nesenajiem algu pielikumiem mēnesī saņem mana mamma (un, atvainojos, zinot, KĀ viņa strādā - es nekaunos teikt, klupdama krisdama, kā vairums skolotāju Pelču internātpalīgskolā!), es nevaru reāli iedomāties, kā lai viņa un viņas kolēģi šajos trīs mēnešos ietaupa naudiņas savam "bezmaksas atvaļinājumam", ko idee fixe formā pasviedusi sociāli bezatbildīgā ministres kundzene - lai paprovē pati rādīt priekšzīmi un atsakās pirmā no atvaļinājuma naudas! Galgalā, ar ko Latvijas pedagogu galvenais uzraugs (ministrs) atšķiras no "učenes" lauku skolā?
Nožēlojams ir arī Koķes arguments, ka "citās eiropās" kaut kur esot šāda prakse, ka skolotājiem vasarā nemaksā. Piedodiet, Latvija vismaz darba samaksas ziņā nav Eiropā (ja runājam, protams, par "veco Eiropu").
O.k., manas mammītes priekšrocība ir tā, ka laukos dzīve ir drusku lētāka, kā Rīgā, tāpat savs dārziņš, maķenīt mazāki komunālie maksājumi un esmu arī es. Varu palīdzēt.
Taču ko darīs pilsētu skolotāji? Kā viņi pārlaidīs vasaru?
Skolotāju darba kvalitātei var un vajag pievērst pastiprinātu uzmanību, skaidrs. Jo bez galvenā topošās personības acurauga - ģimenes, - tieši viņu, pedagogu, rokās un galvās arī atodas Latvijas bērnu liktenis. Taču nožēlojami ir plātīties kā taupības pionierei ar idejām, kuras skolotāju nebūt ne rožaino dzīvi un darba ikdienu pārvērš nākotnes murgā, kuru neviens negribētu novēlēt savam tuvākajam. Arī es savai mammai.
Koķes vārdi ir bezatbildīgi un šī šķietamā mudīgā ietaupītā kapeiciņa atmaksāsies ar to, ka drīz profesijā skolotājs vēlmi strādāt izteiks vienīgi idioti, kuri pārtiek no svaiga gaisa un aota ūdens. Vai neprātīgi mizantropi. Un tad nebūs, no kā prasīt atbildību par darba tikumu: kā maksā - tā strādā.