Noteikumus raksta tie, kas ir alkohola reibumā vai slinki. Īpaši radošajos namos un studentu kopmītnēs. Man jau tas viss patīk, pat tad, ja pašai traucē. Bet šeit tas neies cauri. Šeit nevienam tas neliekas smieklīgi. Kādu vakaru ap desmitiem ar veļas grozu eju lejā pa kāpnēm un satieku Tilu no Berlīnes, kurš, nervozi smaidīdams, saka, ka viņš gan neiedrīkstētos tik vēlu mazgāt veļu, jo tas varētu traucēt cilvēkus, kas dzīvo istabiņā virs veļas mazgātavas.
Soņa te izliekas par komponisti, jo šis ir radošais nams, bet patiesībā viņa grib būt operdziedātāja.
Mēs ar Soņu dzīvojam jumtistabiņās. Vēl šeit dažreiz ir armēņu režisors, kurš daudz braukā pa darīšanām. Apakšstāvos ir vācu jaunie mākslinieki. Mūsu stāvā iepriekš bija arī fotogrāfe Tīna no Freiburgas, bet, sapratusi, ka vannasistaba un virtuve būs jādala ar latviešu mani, krievu Soņu un armēni, krita izmisumā un lūdza, lai viņu pārceļ uz pagrabstāvu. Laikam pareizi darīja nobīdamās, jo jau pirmajā vakarā gadījās šāda situācija: visi ejam uz veikalu, vācietis nopērk jogurtu, latvietis — alu, krievs — vīnu, armēnis — šņabi, ko piedāvā uz iepazīšanos iedzert mūsu virtuvē. Neviens no vāciešiem nepievienojas, tā nu sēžam trijatā. Soņa un armēnis sāk viens otru lamāt radošos krievu lamuvārdos ("ko tu tur stāvi kā pežai nepiešūta piedurkne") un vēro, kā Tīna pārvācas, īpašajās pārtikas kastēs krāmēdama burkānus, musli, ekoloģiskos virtuves dvieļus, visu laiku ļoti smaidīdama un pauzdama nožēlu, ka jāpamet tik forša sabiedrība. Kad viņa aiziet, mēs visi trīs cits citam atļaujam piesmēķēt virtuvi.
Bet vispār Soņa strādā kā zirgs un nesūdzas. Kad viņa nedzied, viņa komponē, ēd un dzer. Viņai nebija nekādas jēgas palikt Maskavā, jo tur bez kontaktiem izsisties nav iespējams, teica Soņa un pirms pieciem gadiem atbrauca sisties uz Vāciju. Šeit ir godīgāk nekā Maskavā, viss nav atkarīgs tikai no pazīšanās, un, ja tu izsities Vācijā, tad Maskavā tevi drīzāk ņems dziedāt. Tādēļ paralēli mūzikas studijām un darbam Soņa braukā pa Vācijas teātru konkursiem, ko rīko pirms jauniestudējumiem. Viņai gan neizdodas dabūt labas lomas, jo, vāciski dziedot, ir jūtams krievu akcents, un, tā kā operas māksla Vācijā pieder pie proletariāta izklaidēm, itāliski nekāda dziedāšana nebūs.
Ikreiz, kad saku "Soņa?", viņa atjautā: "Čto takoe, moja dorogaja?" Tas jau tikai tāds stils, tomēr man ļoti patīk. Vēl Soņai ir stils pēc tējas krūzes izdzeršanas izsūkāt tējas maisiņu. Es nezinu, kāpēc viņa tā dara, tomēr priecājos, ka Tīna to neredz. Man ir aizdomas, ka austrumu un rietumu Eiropas vannasistabas un virtuves stili joprojām ir ļoti atšķirīgi, un Tīnai bija taisnība, kad viņa nobijās. Mums ar Soņu nav gumijas uzgaļu zobubirstēm un ekoloģiski ražotu produktu. Turklāt Soņa ēd kā zirgs (tas ir vajadzīgs, lai būtu spēks dziedāt). Parasti viņa uzvāra sev veselu spageti paciņu un uzkrāmē pusburciņu sarkanā/pusburciņu zaļā pesto. Šovakar viņa puspudelē olīveļļas uzcepa kilogramu cūkgaļas un uzvārīja kilogramu kartupeļu. Soņa dzied katru dienu, vismaz vienu stundu, visādas operu ārijas, kas jāgatavo uz nākamo noklausīšanos. Es citreiz eju klausīties (ar vaļā muti). Viņai ir ļoti skaista balss. Pārējie tik pabāž galvas klavieru telpā un saspiesti smaida: tu nu gan, Soņa, skaļi dziedi.