Mūžs = Merss Kaningems

Miris ķermeņu dzīves pētnieks — pasaules dejas avangarda ģēnijs.

Aprīlī viņš nosvinēja 90.dzimšanas dienu ar jaunu darbu — baletu Nearly Ninety, kuru ar grupas Sonic Youth mūziku bija "uzprojektējis" savā miniatūrajā Macintosh datoriņā paša kopš 1991.gada izstrādātajā dejas profesionāļiem paredzētajā datorprogrammā Dance forms/Life forms. Merss uzslavas jubilejā saņēma smaidot, bet sēžot ratiņkrēslā, arī no šīs pasaules viņš izgāja pirmdienas rītā mierīgi, savās mājās, kā saka, dabas saukts. Vēl 2006.gada oktobrī viņš pats dejoja sava baleta eyeSpace premjerā Ņujorkas Džoisa teātrī.

Datorprogramma, ko viņš pats bija radījis un kas katru no baleta atstatu esošo nejēgu šokē ar uzskatāmi demonstrētajām fantastiskajām iespējām, ko prot un drīkst mūsu ķermenis (brīnos, kādēļ šo treniņprogrammu, kuru var nopirkt Merce Cunningham Dance Company mājaslapā, neizmanto, teiksim, topošie aktieri Latvijā). Šādai "šokēšanai" Kaningems veltīja hiperaktīvā radošā mūža 50 gadus, atstājot aiz sevis ne tikai MCDC kā stabilu Ņujorkas mākslas scēnas centru, bet arī pulku skolnieku — sekotāju. Pols Teilors, Triša Brauna, Lusinda Čaildsa, Karola Ermiteidža, Mihails Barišņikovs — tie ir tikai skaļākie vārdi, tie baleta pasaules ļaudis, kas, Mersa uzmundrināti, paši nodibinājuši savas deju kompānijas.

Jau vismaz desmit gadu Kaningems tika ar rutīnu saukts par izcilāko dzīvo horeogrāfu pasaulē, kaut gan klasiķa tituls ir visbezjēdzīgākais vārds, ko var šim vitālajam, labsirdīgajam, stiegrajam rūķītim piekabināt. Kaningems, līdzīgi viņa paša skolotājai nešpetnajai vācietei Martai Grēmai, bija ieradies kustību pasaulē, lai tajā veiktu to, ko dēvē par revolūciju. To viņš arī izdarīja, radot savu dejas stilu, balstītu t.s. kustības gadījuma izvēlē — proti, deju "sacerēt" tajā mikroskopiskajā robežšķirtnē, kad ķermenis atrodas apzinātas darbības/kustības un reflektoras kustības krustpunktā. Tas ir iemesls, kādēļ Kaningema horeogrāfijas tiek maldīgi uzskatītas par nejaušām, bezsistēmiskām, improvizatoriskām, neritmiskām, neglītām, pārāk temperamentīgām, pat neprātīgām.

Otra viņa mākslas savdabības zīme, absolūti neatdalāma no Kaningema cilvēciskās būtības, ir ciešā sadarbība ar modernās mūzikas autoriem (te arī slēpjas viens no iemesliem, kas ļauj saukt Kaningema horeogrāfiju par "neestētisku" — XX gs. modernā mūzika bieži vien ir atonāla, "nemelodiska"). Ne mazsvarīgs fakts, ka viņa sadarbības un dzīves partneris bija Džons Keidžs, jauns komponists, ar kuru Merss iepazinās 1944.gadā, kopīgi ar bariņu Ņujorkas intelektuāļu bohēmiešu apceļojot Ameriku. Un nodzīvoja laimīgi kopā līdz Keidža nāvei 1992.gadā.

Keidžs — šis spožais enfant terrible (filosofs, dzejnieks, sēņu speciālists, gleznotājs, grafiķis u.c.) — tomēr visupirms ir XX gadsimta mūzikas avangarda balsts, elektroniskās un t.s. minimālisma mūzikas tēvs, par kuru cits baleta ģēnijs, "nevaldāmais tatārs" Rūdolfs Nurijevs 1991.gadā uzņemtajā Eljota Kaplāna dokfilmā Keidžs/Kaningems saka tā: "Viņš bija tik harismātisks, ka spēja jebkuru piespiest iemīlēties tajā savā skaņu kakafonijā, līdz tev pielēca — o, jā, tā patiešām ir izcila mūzika!" Ņujorkas bohēmas vidē populārās Martas Grēmas dejas teātra izteiksmīgākais solists Kaningems uzreiz pēc kara izveido savu trupu, aicinot tajā jaunos draugus — par muzikālo vadītāju kļūst Džons Keidžs, par galveno mākslinieku — izcilais gleznotājs Roberts Raušenbergs. Jo viena no labsirdīgā Mersa personības neatņemamām sastāvdaļām ir prasme iepatikties cilvēkiem. Tikpat spēcīga ir arī viņa zinātkāre. Tādēļ nemaz par fenomenu netiek uzskatīts fakts, ka ar MCDC gadu gadus sadarbojušies, iesākumā, protams, gluži altruistiski, draudzības dēļ, teju visi pasaules vizuālo mākslu spīdekļi, sākot ar gleznotājiem Ričardu Seru, Denu Flavinu, Solu Levitu, Endiju Vorholu, Brūsu Naumanu, Frenku Stelu, Ernesto Neto, beidzot ar modes dizaineriem Reju Kavakubo un Donu Karanu. Kopš 1973.gada, kad MCDC kļūst par teju vai akadēmisku "deju teātra avangarda" zīmolu made in USA, horeogrāfs un pedagogs Kaningems jau kā starptautiska zvaigzne strādā ar visām pasaules ievērojamākajām baleta trupām, kurās vispār "piekopj" dejas teātri. Parīzes Operā kopā ar Džonu Keidžu un gleznotāju Džasperu Džounsu top triumfālā Stunda diviem, 1990.gadā Parīzē rodas kompozīcija Punktiņi izplatījumā, ko uzskata par XX gs. dejas avangarda zelta etalonu. Keningems labprāt strādā ar ASV labākajām deju trupām — New York City Ballet, Boston Ballet, Pacific Northwest Ballet, Pensylvania Balet Theatre, Mihaila Barišņikova trupu White Oak Dance Project, Cīrihes baletu, Londonas Rambert Dance Company. Un, protams, savā Ņujorkas teātrī MCDC, kur iestudējis vairāk nekā 200 dejas izrāžu. Katrs, kas redzējis kaut pāris Kaningema "klasisko" baletu, kaut vai pazīstamākos: Otru roku/Second Hand (1970), Okeānu/Ocean (1994), Skaņdeju/Sounddance (1975), Dalītās puses/Split Sides (2003) (ar Sigur Ros un Radiohead mūziku!) — pateiks, ka tā ir neaizmirstama jutekliska un emocionāla pieredze.